Vēnu varikoze pēc grūtniecības

Tā kā Māmiņu klubā noritēja konkurss par kāju vēnu veselību, un pamanīju, ka šis jautājums ir aktualizēts, tas mani stimulēja padalīties pieredzē par kāju vēnu varikozes problēmu un tās novēršanu, izmantojot lāzeroperāciju. Es savā stāstā neizmantošu precīzus medicīniskus terminus, lai nesmīdinātu profesionāļus ar savu neziņu, stāstīšu vairāk saviem vārdiem, vien atsevišķās vietās iestarpinot šo to no mana operācijas izraksta.

To, ka man dzīvē būs problēmas ar kāju vēnām, manīju jau gadu 17 vecumā – kreisās kājas iekšpusē, dažus centimetrus zem ceļa bija redzama vēna. Protams, tajā vecumā es tam īstu vērību nepievērsu, taču manīju, ka laika gaitā uz ādas parādās neliels izcilnītis – tagad zinu, ka to sauc par vēnu mezglu. Turpināju tam nepievērst uzmanību, jo pirms 13 gadiem neviens pārāk plaši nerunāja ne par celulītu, ne par strijām, ne arī par vēnu varikozi. Tikko tik sāka aktualizēties „tievuma kults”, kura upuris laika gaitā kļuvu arī es. Protams, biju redzējusi vecāka gadagājuma cilvēkus, kuriem vēnas izspiedušās, kājas bumbuļainas, taču manā prātā tas tika sasaistīts ar vecumu kā tādu, nevis slimību, kas citiem ir, bet citus tā arī nepiemeklē.

Šķiet, man bija gadi 23, kad atkal pievērsu uzmanību tam izcilnītim zem ceļa, kur nu jau bija 2 nelieli bumbulīši. Apstākļi sakrita, ka tajā laikā sāku intensīvi nodarboties ar sportiskām aktivitātēm – katru otro dienu, pa 2-2,5h trenažieru zālē instruktora uzraudzībā pēc individuāli sastādītas programmas. Mērķis gan bija nakts miega uzlabošana, bet pamatā man šādas aktivitātes ļoti patīk – varētu pat saukt par vaļasprieku, tikai paņem diezgan daudz laika. Pateicoties šai sportošanai, laika gaitā vēnu mezgliņi pazuda, ielīda atpakaļ zem ādas, taču pēc pusgada atkal nedaudz mainījās mana dzīves situācija, aktīvā sportošana tika nolikta maliņā. Ļoti ilgu laiku mazie mezgliņi nelika par sevi manīt.

Vēl pēc dažiem gadiem pienāca mirklis, kad kļuvu par grūtnieci. Vēnu problēmu manā uztverē man nebija. Kāda ar medicīnu saistīta tuva draudzene cita starpā ieminējās, vai nevēlos aiziet pie flebologa, taču daudz neko par to nezināju, neuztvēru kā vajadzīgu pasākumu.

Kad ģimenē ienāk mazulis, lieki šeit stāstīt, cik daudz laika tas aizņem. Kāju vēnām nudien pievērst uzmanību laika neatliek. Man arī tās nesagādāja nekādas problēmas – ne sāpēja, ne tāda īpaši liela smaguma sajūta, ne tūskas, ne tirpšana. Šajā vasarā, kad jau pagājuši nedaudz vairāk par 2 gadiem pēc dzemdībām, vīrs sāka teikt, ka viņam izskatoties – mana vēna kļūst manāmāka, gan manāms kļuva tieši tīklojums zem ādas. Pašai jau īsti nebija laika pētīšanai, bet – jā – vienā brīdī arī es uz vasaras beigām jau manīju – ne tikai tīklojums palielinājies, bet arī tie mezgli tā kā kļuvuši vairāk. Un tas bija 2 mēnešu jautājums – viss redzamas tīklojums pēkšņi izvirzījās uz āru, lai kļūtu par ļoooti vizuāli nepievilcīgu.

Atkal jāsaka – veiksmīgu apstākļu sakritības rezultātā es saņēmos aiziet pie flebologa. Atgādinu – sajūtu ziņā manā uztverē problēmu nebija, tikai vizuāli. Ārsts veica duplekssonoskopiju, un diagnoze bija – abu kāju virsējo stumbra vēnu mazspēja, vēnu varikoze. Lieki piebilst, ka biju nedaudz šokēta, ņemot vērā, ka labajai kājai VISPĀR NEKĀ NEBIJA, nerunājot par to, ka nebija nekādu sajūtu, ka būtu kādas problēmas, tikai tā vizuālā nepilnība kreisajai kājai. Ko tālāk? Ārsts, protams, kā labāko metodi ieteica veikt lāzeroperāciju un sānu zaru izņemšanu. Protams, viņš norādīja, ka varu neko tādu nedarīt, bet visu atlikušo mūžu valkāt kompresijas zeķes un mana veselība varētu nepasliktināties, lai arī bojāšanās neatgriezeniski turpināsies, tikai lēnāk, taču, jāatgādina, es gribēju novērst to kosmētisko defektu, kas bija radies, tā kā vasarā visai noteikti nevēlējos staigāt ar kompresijas zeķēm līdz ceļgalam, kā arī izspiedušies kāju vēnu mezgli manā vecumā nav tas pats foršākais, ar ko izcelties.

Ja jau reiz abās kājās ir šī problēma, tad tas atkal bija tikai laika jautājums, lai arī labajai kājai sāktu veidoties vēnu mezgli.

Ar ārstu vienojāmies par operācijas datumu. Līdz tam man bija ļoti daudz šaubu – vajag vai nevajag, jo aptaujāju sev pazīstamas sievietes, kam operācija veikta, tāpat palasīju gan ārstu viedokļus, gan forumus, kur izsakās cilvēki, kam veikta operācija. Jā, es gribēju tikt vaļā no tiem redzamajiem vēnu mezgliem, taču baidīja fakts, ka šī problēma atkārtosies, jo, ja tas noticis vienreiz, ļoti liela varbūtība, ka pēc tam tas atkārtosies arī pie ļoti uzmanīga dzīvesveida. Tāpat man bija liels jautājums – kas notiks, ja kādreiz dzīvē plānošu vēl bērniņu. Kā zināms, grūtniecības laikā atslābst muskuļi, atslābst saites, atslābst tātad arī vēnas. Vai tas nozīmētu, ka pēc dzemdībām man atkal būs nepieciešama lāzeroperācija? Diemžēl prognozēt neviens neko nevar, es tikai varēšu pārbaudīt. Pēc ārsta vārdiem – ja esošo problēmu nenovērsīšu, pamazām, bet kļūs sliktāk, kā arī jauna grūtniecība var radīt vēl papildus vēnu mezglus, rezultātā operācija jau būs daudz nopietnāka kā esošā. Kamēr man šis viss neradīja sāpes, vizuālais bija vienīgais, ko reāli uztvēru.

Pienāca noliktais datums, plkst.9 ierados uz operāciju, tika aizpildīti dokumenti, ārsts veica atzīmes uz kājas, kur jāveic manipulācijas un devos uz operāciju galda. Pati operācija ilga 1 stunda un 40minūtes, bet kopumā ar visu dokumentu aizpildīšau un sagatavošanās darbiem pagāja 3 stundas. Operācijas gaita šāda: maģistrālās zemādas vēnas bojāto posmu slēdz termiski, izmantojot lāzera enerģiju, lāzera zondi vēnā ievada sonoskopijas kontrolē ar punkcijas metodi pa 1mm griezienu, varikozos sānu zarus izdala ar Varady metodi.

Sajūtas operācijas laikā – vaksācija un tetovēšana viennozīmīgi ir daudz sāpīgāka. Man tika iedota kaut kāda nomierinošā tabletīte, bet kājās veiktas lokālās anestēzijas injekcijas (kā pie zobārsta). Tā nu es to 1h40min gulēju un skatījos griestos bez īpašām sajūtām.

Sajūtas pēc operācijas – nu, tā, biju gaidījusi, ka būs foršāk. Pirmā diennakts ir jāpavada ar apsējiem un ārstnieciskajām garajām kompresijas zeķēm – skats atgādina mūmiju! Kustības ir ļoti ierobežotas – uz 3.stāvu kāpu ilgi. Nākošā dienā tika noņemti apsēji un uz 10 dienām uzlīmēti pēcoperācijas plāksteri. Kustības kļuva daudz brīvākas, taču traucēja tas, ka nevaru kārtīgi nomazgāties – šeit bija jāpielieto gana daudz radošuma. Nedaudz arī pasāpēja, bet ne neizturami. Tā kā mājās ir mazs bērns, kurš no rīta jāved uz bērnudārzu, bet vakarā pēc bērnudārza jāveic aktīva pastaiga un vakara darbošanās, varu vien pateikt, ka pirmās 3 līdz 4 dienas ir ieteicams, ja ir kāds palīgs, ja nu gadījumā tētis ir aizņemtāks. Instinktīvi ir vēlēšanās sevi pasaudzēt, tādēļ, ja kur iesāp, momentā gribas apgulties un pacelt kājas augstāk. Protams, tas nozīmē, ka tajā brīdī bērnam veltītā uzmanība ir mazāka, kas dažiem bērniem, piemēram, manam, nepatīk un sākas dažādi uzmanības pievēršanas veidi.

10 dienas kājās jāinjicē asinis šķīdinošs preparāts – no tā var palikt zilumi. Pati to nesaņēmos izdarīt, lūdzu vīram. Ļoti liels atvieglojums ir, kad pēc attiecīgajām dienām noņem pēcoperācijas plāksterus, jo BEIDZOT var kārtīgi nomazgāties. Katru rītu, kā no rīta celies, jāvelk ārstnieciskās kompresijas zeķes – tās jāvalkā 4 līdz 6 nedēļas pēc operācijas. Pēc tam – atkarībā pēc vajadzības – uzturošās zeķes līdz ceļgalam vai zeķubikses.

Kopumā jāsaka – operācija tiešām ir nieks, taču 2 nedēļas pēc tam ir grūtāk. Pirmo mēnesi, protams, iesaka sevi pasaudzēt – neiet uz aerobikām, neapmeklēt pirtis, solārijus, taču jāsaka, ka operācija sevi attaisnoja. Šobrīd mans lielākais pārsteigums ir tas, ka ir kļuvis vieglāk staigāt. Jā, pirms tam arī nejutos nekā traucēta, taču tagad ir tāds vieglums kājās, ka šķiet – pacelšos gaisā!

Mana galvenā atziņa pēc visiem šiem piedzīvojumiem – kā obligāts ikgadējais ārstu apmeklējums ir pie zobārsta, acu ārsta un ginekologa, tā arī šāds apmeklējums ir jāievieš pie flebologa. Ja to sāk laicīgi, jau no agrajiem jaunības gadiem, nav jāpiedzīvo tas šoks, ka pēkšņi iestājusies vēnu varikoze.