Par spīti tam, ka nelabvēlīgs liktens

14. Apr 2012, 00:00

Jau sen gribēju uzrakstīt par savu lielo sāpi, beidzot to var izdarīt anonīmi.

Tātad sākās viss kā pasakā - laime pilnīga, kāzas, bērns, tad nāca trieciens - mans vīrs izdarīja pašnāvību. Sāpes neistāstāmas, sāp vēl tagad....nezinu pat, kad beigs sāpēt! Vēl šodien nēsāju gredzenu pirkstā kaut gads jau pagājis.

Lēnām sāku samierināties ar viņa nāvi (it kā), tomēr nav tādas dienas, kad vakarā domās neiztēlojos kā esam pavadījuši šo dienu kopā. Kā viņš gan mani, gan mazulīti apskāvis, sabučojis. Tāpat domāju par dienu, kad iepazināmies - ja vien es neiznāktu ārā, tad varbūt būtu vēl dzīvs....vai, kad uzzinājām par mazuli - neko neteikt par bērniņu un vienārši pamest. Kāpēc?

Jo mazulis ir viss, kas tur mani pie dzīvības, tomēr daži cilvēki tieši mūs vaino viņa nāvē. Sāpīgākais, ka tie ir bērniņa otri vecvecāki, tantes, onkuļi, māsīcas, brālēni. Tas bija otrs trieciens pēc viņa nāves - uzzināt, ko viņi dara un runā man aiz muguras, bet acīs tik jauki un pūkaini. Es esot par daudz atbildības uzkrāvusi viņam. Viņš esot bijis pārāk jauns. Bet viņi nesaprot, ka tieši viņš pats to visu gribēja.

Jau kopš viņa nāves ir vēl kāda problēma - visur mani vajā bailes. Bailes, ka tiks atņemts vēl kāds mīļs cilvēks. Pirmos zaķēna mēnešus es naktīs negulējus, klausījos kā viņa elpo.....un, ja kaut kas mainījās, tad skrēju pie mammas, lai sauc ātros (ko ne reizi nevajadzēja saukt)! Arī tad, ja mans tētis aizkavējas darbā vai mamma kaut kur, es jau domās atkal eju uz sociālo dienestu pēc apbedīšanas pabalsta. Reiz, kad nevarēju sazvanīt māsu, jo viņai, esot pie jūras, izlādējās telefons, biju internetā izmeklējusi gan policijas mājas lapu, gan tuvējo slimnīcu mājas lapas.

Tagad gan mazāk, bet sākumā lietoju daudz baldriānu tabletes, dzēru nomierinošas tējas. Kaut gan daudz jau man nevajadzēja, tas vairāk, lai bumbulītim mierigāks miedziņš (baroju ar krūti). Kopš dienas, kad man pateica par viņa nāvi, neesmu raudājusi gandrīz nemaz....šķiet reizes 3 tikai. Arī bērēs nespēju paraudāt, stāvēju un jutos tik tukša. Vienīgais - nevarēju puķes noturēt, jo trīcēju visa.

Bail ir no tā, kas notiks, kad beidzot nāks ārā emocijas.....bet varbūt tiešām nekad nenāks? Atceros pat mirkli, kad emocijas noslēdzu sevī - kad nāves dienas vakarā histēriski raudot palūkojos uz savu bērniņu un redzēju viņu skatāmies uz mani lielām, apaļām viņa acīm......sapratu, ka man jābūt stiprai mazā dēļ, bet tas ir tik grūti!

Reizēm braucot mašīnā, esot pie stūres iedomājos - kāda būtu sajūta, ja līkumā nepagrieztu stūri un iebrauktu kokā? Vai es nomirtu? Un, ja nomirtu vai satiktu viņu. Ja nebūtu man bērna, es noteikti tagad šo nerakstītu.

Turklāt visam pāri stāv lielais KĀPĒC? Par spīti tam, ka bija vēstule, tā bija tik murgaina, ka saprast to nevarēja....vai vienkārši es tajā brīdī nesapratu.....Un nav tikaidoma, kāpēc viņš tā izdarīja, bet ir vēl: kāpēc ar mani....bet vissāpīgākais - kāpēc viņš atņēma bērnam tēvu? Kā viņš tā varēja, ja labi zināja, ko nozīmē augt bez tēta?

Un tomēr, par spīti visam, es smaidu, smejos un katrā dienā saskaitu mazās laimītes, jo vēlos, lai mans bērniņš redz dzīvi optimistisku. Mazulis nav redzējis mani raudam un nedomāju, ka redzēs.