Mūsu kaķu dinastija- omīte

05. Apr 2012, 15:00

Pirms deviņiem gadiem, 27.marta rītā mani pamodināja meitiņa un ar noslēpumainu balsi teica. "Mammīt iesim uz tirgu es gribu tev uzdāvināt dzimšanas dienas dāvanu. Es visu mēnesi krāju naudiņu un tagad man ir tieši tik daudz, cik maksā tava dāvana."

Man vienmēr ir gribējies rudu kaķīti, bet nekad nav sanācis to iegādāties. Kika bija tirgū noskatījusi minci un uzzinājusi cik tas maksā, tagad viņa lepni veda mani pēc dāvanas. Kad ieradāmies tirgū putināja, bija auksts vējšs. Mēs paskatījāmnies vienu kaķēnu, tad otru un vienā būrī kā reiz bija tas ko meklējām, man iedeva paturēt rokā melnbaltu kaķenīti, lai mēs tiktu pie kārotā. Un te notika negaidītais, kaķītis ieķērās mēteļa aprocē un es nevarēju viņu noņemt. Pārdevēja nosmējās, kaķis pats izvēlējies savu saimnieku.

Pūka bija vienreizējs kaķēns jau no bērnības. Viņai bija ļoti gudras acis un viņa prata nomierināt. Iesēdās klēpī un klusi murrāja.

Pēc pāris gadiem mēs pārvācāmies dzīvot uz laukiem un mūsu mīlule pirmo reizi kļuva par māmiņu. Viņa pienāca pie manis un skatoties acīs veda sev līdz. Es pusi nakts nosēdēju viņai blakus un glāstīju galviņu, bet kad bija pienācis laiks, viņa paslēpās no manis parādot, ka tagad tu vari iet, es ar visu tikšu galā pati.

Tā mūsu mājā ienāca mazā Mīcīte.

Gadu atpakaļ mēs šķīrāmies no savas Pūciņas, pēc operācijas viņa vairs neatlaba. Es viņu glabāju sirdī tāpat kā to dienu, kad Kika nosalušām rociņām no cimdiņa izņēma divus latiņus, lai samaksātu par mazo kamolīti, kuru līdz mājām nesu zem mēteļa.