Mūsu kaķu dinastija - mazā mammīte

Tā nu jaukā pavasara dienā šo pasauli ieraudzīja seši mazi kaķēni, katram jau bija atrasti saimnieki, bet pašu pūkaināko nolēmām atstāt sev. Tā mūsu mājā ienāca Mīcīte. Katram cilvēkam ir savs raksturs un arī ar dzīvniekiem ir tāpat. No bērnības viņa bija kašķīga, nemīlēja sevi kopt un neļāva to darīt citiem.  Uz visiem šņāca un pie cilvēkiem nāca tikai tad, kad viņai pašai patika.

Tagad jau Mīcīte ir dāma gados un šis gads iesākās ar patīkamām pārmaiņām, viņa labprāt iekārtojas kādam klēpī. Katrīne gan viņu nevar noturēt, bet īpaši gan nepretojas. Kā jau minēju Mīcīte ir dāma ar raksturu un tad, kad pienāca viņas laiks un viņa sagaidīja savus pirmos mazuļus, viņa bija stipri neapmierināta, ka tagad būs jāsēž ar tiem knauķiem ar mokām un kopējām pūlēm pienāca laiks, kad mazuļi devās pie saimniekiem. Visi bija tik pat skaisti kā māmiņa izņemot mazu runcīti, kas pats bija maziņš ar lielu galvu un brīdī, kad pēc viņa atbrauca, es sapratu, ka kaķīti vienkārši izmetīs un atteicu sakot, ka mincim jau ir saimnieki. Tā mūsu mājā parādījās runcis Pičuks, kas izauga par vienreizēju lielu skaistuli.

Pičuks ir mans mīlulis un Katrīnes sargeņģelis.

Kapēc? To nākoša rakstā!

Draudzīgo stāstu konkurss: "Mans mazais un mājdzīvnieks"