Mūsu kaķu dinastija - ģimenes sargenģelis

23. Apr 2012, 13:30

Kad mūsu kaķenītei Mīcīte paaugās un no maza pūkaina kamolīša kļuva par cienījamu kaķeni, viņa pirmo reizi kļuva par māmiņu.

Kaķēni bija viens par otru skaistāki. Tikai viens pilnīgs pārpratums. Tas tur kreisajā stūrītī, svītrains ar lielu galvu un mazu rumpīti. Katram bija jau atrasts savs saimnieks, arī mazajam runcītim, bet kad viņam atbrauca pakaļ, jauno saimnieku acīs ieraudzīju ko tādu, kas lika man samelot pasakot, ka kaķēnam ir cits saimnieks.

Tā mūs mājā ienāca runcis Pičuks. Parasts svītrains runcis, kas ne pēc kā neizskatījās, bet vēlāk kļuva par ko ļoti īpašu mūsu ģimenē. Pičukam vienmēr sala un viņš labprāt ieritinājās man klēpī. Kad paliku stāvoklī, Pičuks no klēpja laukā nebija dabonams, viņš turēja ausi pie vēdera un klusi murrāja.

Tad vienā dienā Pičuks pastūma manu roku un nogūlās man pie labā sānu, kur gulēja līdz pat Katrīnes dzimšanai. Īsi pēc tam uzzināju par cukura diabētu. Paši pēdējie mēneši bija paši smagākie, jo bailes no tā, ka varu pazaudēt savu mazulīti pārņēma tieši tad, kad mājās neviena nebija. Pičuks ierāpās klēpī un ar purņiņu stūma rokas nost no sejas un glaudās klāt. Skatījās man acīs un man likās ka viņš saka -Nomierinies, viss būs labi.

Visu pirmo gadu Pičiks kā kārtīgs sargs neatgāja no Katrīnes ne soli. Kad es baroju Kati, Pičuks ierāpās gultā un lēnām uz vēdera stūmās mums klāt, tad klusiņām ieritinājās mums blakus un gulēja. Kates gultiņā kāpt nedrīkst, bet ja neviens neredz var taču pamēģināt, tāpat arī rati tika iemēģināti.

Tā mēs sākām staigāt un runāt un vienā brīdī Pičuks atkāpās it kā teiktu, tagad tas mazulis var parūpēties pats par sevi, es nodošos savai dzīvei. Tagad viņš ir mūsu lielais slinkas runcis- senjors, kas laiski vārtās saulītē uz verandas. Katei gan viņš cenšās nedoties rokā, jo tas ir zem viņa goda, lai viņam tiktu vilktas kleitas un cepures. Arī vizināties leļļu ratos vai ragavās viņam nepatīk, nav droši ,jo no mazās nerātnes nevar zināt, ko gaidīt.