Kaķis mūsu ģimenē!

Runcītis Minkāns mūsu ģimenē ienāca, kad pirmais dēliņš Adrians vēl tā īsti nebija plānā. Bet kādu laiku padzīvojot nolēmām, ka gribam mazo un kad paliku stāvoklī sāku cītīgi interesēties ko tad darīt ,lai kaķis sadzīvotu ar bērnu.

Tā kā Minkāns ir visai izlutināts runcis un ziņkārīgs ,bijā nedaudz satraukušies vai negulēs virsū bēbim, vai nedarīs pāri un kā vispār pieņems.

Tas, ka kaķim bija liels brīnums, kad atvedām mājās Adrianu, bija skaidrs.

Viņš cītīgi vēroja visu ,ko mēs darījām ar bēbi. Visur bija klāt un visur centās ierāpties pirmais- gultiņā, ratos, autiņbiksīšu pakās:)

Lai arī kā uztraucāmies, Minkāns tomēr bija gana saprotošs un klāt tieši bērnam negāja. Kaut kas viņu atturēja.Bet no malas vēroja.

Kad Adrians paaugās ,tad jau bija abi ziķeri jāpieskata pamatīgāk. Jo interese vienam par otru auga.

Jāsaka ,ka visaktīvakais posms ir tagad.Kad Adrians stiepj runci ,kur grib, moka pamatīgi,braukājas ar mašīnām un terorizē kaķi,bet Minkāns īpaši neprotestē. Tas liecina par to,ka viņam tomēr arī partīk paspēlēties ar Adrianu. Brīžiem šķiet, ka kaķis ir kā rotaļubiedrs- māsas vai brāļa vietā,kuru vēl tikai gaidam.Jo Adrians kaķim parāda jaunās rotaļlietas, izstāsta visu kā ir jāliek kopā,kas un kā jāspēlē. Brīžiem sarunājas kā līdzvērtīgi.

Ari gultu viņi dala. Vakarā lasot pasaku Minkāns ir klāt un guļ gultas galā un klausās. Kopumā nemaz nenožēloju,ka kaķis mums ir un bērnam tomēr rodas tā sajūta ,ka ir par ko rūpēties,ko pabarot. Jo tādi viņš iemācās ,ka arī citiem ir kādas vajadzības,ne tikai viņam.(ja tik to spalvu būtu mazāk:))

Draudzīgo stāstu konkurss: "Mans mazais un mājdzīvnieks"

www.royalcanin.lv