Es zināju - man būs meitiņa

Katrai no mums šūpulī tiek ielikts savs liktenis un es esmu pateicīga tam par dzīves skolu, no kuras esmu daudz mācījusies. Savos 22. gados, biju tikko pārdzīvojusi smagu atveseļošanos pēc avārijas un vēl manāmi kliboju. Ar vīru dzīvojām atsevišķi, kaut viņš bija biežs viesis mūsu mājās. Kopš mēs dzīvojām atsevišķi arī iattiecības bija savādākas, aizvainojums bija palicis kautkur tur senā pagātnē. Kad sapratu, ka esmu stāvoklī biju laimīga, es no pirmās dienas zināju, ka tā būs meitiņa. To nakti vēl jo projām atceros līdz sīkumiem. Kā istabā bija izkārtotas mēbeles, kur dega gaisma, kā dēliņš pamodās un kā es vēl ilgi pēc vīra aizbraukšanas nevarēju aizmigt.

Kapēc viss notika tā un ne savādāk, nezinu un pat negribu par to domāt, galvenais, ka zinu, ka mana izvēle bija pareiza.

Pirmā saglabāšana bija kā murgs, bailes mijās ar vientulību. Neviens neredzēja to, ko jutu es. Naktī pie sevis lūdzu dieviņu, lai tikai man nebūtu ilgi jāmokās dzemdībās. Tuvojās laiks, kad mazā saulīte nāks pasaulē. Vīrs uz to laiku jau dzīvoja ar citu sievieti un visiem skaidroja, ka tas nevarot būt viņa bērns, man tajā laikā tas vairs nebija svarīgi. Asaras bija nožuvušas, jo es skaidri zināju, ka tālāk es būšu viena un cīnīšos par saviem mazuļiem pati.

13.marts un piektdiena ir laimīgākā diena manā mūžā. Pa miegam dzirdēju kā dakters noteica, lai gaidu pirmdienu. Kad pamodos palātas biedrenes smējās, izskatās, ka arī šodien nekā. Atvērās palāta un ienāca pazīstama vecmāte, kas pasauca mani līdz, mamma zvanot, prasot, kas piedzimis, bet es pat netaisos. Sīkumos neieslīgšu, bet apskatot mani vecmāte tikai noteica, ka placenta ir ļoti bieza un es sēžot bērniņam uz galvas. Pēc ūdeņu nolaišanas viņa noteica, lai dodos pēc grāmatas un nākot uz pirmsdzemdību palātu. Kad tiku pusceļā sāpes bija tik stipras, ka nācās sakost zobus. Kad atgriezos sapratu, ka palasīt neizdosies un lūdzu apskatīties cik ilgi man ir plānots gaidīšanas laiks, lai varu sagatavoties. Vecmāte nosmējās, ka tik ātri tas nenotiek, bet pēc apskates viņa strikti noteica, tagad skriešus uz zāli. Es paspēju apgulties uz dzemdību galda, kad sajutu pirmo grūdienu, tad otru un kāds ieraudājās. Ko man rakstīt vēsturē, dzemdības noritēja 15. minūtes,, tā nenotiek, noteica vecmāte.

Visu dienu sniga sniegs un putināja, bija seši vakarā un pēkšņi visu dzemdību zāli apspīdēja saulīte, man uz krūtīm gulēja maza dzīvībiņa un es biju pati laimīgākā māmiņa pasaulē, pa acu kaktiņiem lēni slīdēja prieka asaras. Te nu tu esi mana maziņā, nevienam tevi nedošu, tu esi tikai mana meitiņa un ja dieviņš ir uz pasaules, viņam nekad nebūs meitiņas.

Ir pagājis laiks, pirmo gadu, katru nakti, pēc pēdējās barošanas gaidīju, vai viņš neatbrauks  vismaz paskatīties uz mazulīti. Bet gāja dienas, gadi un viņš tā arī neatbrauca. Viņam ir ģimene un divi dēli, bet man viņa meita, kura ir izaugusi un tagad ir jauna skaista sieviete. Un man ir paveicies, jo esmu viņas mamma, viņš ir zaudējis, jo tā arī nekad neiepazīs savu meitu..

"Sievietes par dzīvību"! Dalieties savos stāstos, kas lika izšķirties par labu bērnam