Auzu pārslu ķīselis ar bērnības garšu

Labdien! 

Tā jau ir, ja ko ļoti vēlas, tas agri vai vēlu piepildās. Tūlīt sapratīsiet, par ko ir runa. Šeit man atkal jāsaka paldies Māmiņu klubam un Herkuless recepšu konkursam. Ja nebūtu šī konkursa, tad diez vai es saņemtos uztaisīt savas bērnības auzu pārslu ķīseli, ko senāk vārīja mana vecmāmiņa. Jāpiebilst, ka toreiz mēs to ēdām ne labprāt, jo ķīselis ir patiešām interesants – skābens, recekļains, neizteiksmīgs pēc skata. 

Taču es gribēju atkal sajust mutē to garšu, kas bija kādreiz bērnībā, tādēļ fotoblogā ir nosaukums „Auzu pārslu ķīselis ar bērnības garšu”

{fotoblog:3845}

Domāju, domāju par šo ķīseli, nebija ne jausmas, kā to vajadzēja taisīt, bet te ir tas, ko rakstīju pirmajā teikumā – ja ko ļoti vēlas, tas piepildās. Nejauši atradu šī ķīseļa recepti manā iemīļotajā žurnālā „36,6°C” 2011. gada septembra numurā. Paldies par to receptes autorei! :) Pamata teksts fotoblogā ir no šī žurnāla + nedaudz mani komentāri šajā rakstā.Tātad sākam.Vajadzēs:500 g pilngraudu auzu pārslas~ 3,5 l ūdens1-2 rupjmaizes garoziņas2 naža gali sāls

+ katlu, kurā ķīselis "atpūtīsies".

1. posms. Auzu pārslas saber katliņā, aplej ar ~ 2 l ūdens – tā lai ūdens tās nosedz (~2 cm). Iemet arī rupjmaizes garoziņas (tās palīdz ķīselim ieskābt).

Katlu ar auzu pārslu saturu noliek „atpūsties” uz dažām dienām, lai skābst. Es skābēju no trešdienas līdz svētdienai. Kad likās, ka nekas lāgā nenotiek, iemetu vēl garoziņas no 3 maizes šķēlēm.  Ja redzams, ka pirmajās dienās auzu pārslas kārtīgi sasūkušas ūdeni, pielej vēl, lai tās būtu gana nosegtas. Es vienreiz papildināju ūdens krājumus. :)Katru dienu iebāž pirkstu ūdenī, lai saprastu, vai jau ir gana skābs.Skābēšanu dienu skaits ir atkarīgs no saimnieces izjūtas. Var 5 dienas, taču, ja jūt, ka skābumiņa pietiek jau 4. dienā, tad var ķerties pie ķīseļa vārīšanas. Ja skābēsi ķīseli ilgāk, tad sanāks skābāks un biezāks ķīselis. Tā kā biju uzaicinājusi māsas uz bērnības "saldā" (tas ir saldais, bet to drīzāk varētu saukt par skābo) ēšanu brīvdienās, tad vārīju to jau svētdienā. Kļūda nr. 1. - vajadzēja to paskābēt ilgāk.

2. posms. Kad topošais ķīselis šķiet gana ieskābis, izņem laukā pusizšķīdušās garoziņas.

Pārslas nokāš un kārtīgi izspiež caur sietu 2 reizes, lai viss baltais pieniņš satek katlā, kuru pēc tam liks vārīties.

Otrajā spiešanas reizē tās turpat sietā noskalo ar ~ 1,5 l ūdens. Arī tas satek pie pirmreizējās spiešanas labuma. Šāda papildu ūdens pievienošana padarīs ķīseli maigāku un ne tik biezu.

Kļūda nr. 2 - es nākošajā reizē šo otrreizējo skalošanu neveikšu, jo iespējams tādēļ ķīselis tik labi nesarecēja + tam bija patiešām maiga garša, bet es tieši gribēju atkal sajust to skābumiņu - kā bērnībā.

Iegūto „pieniņu” samaisa, pievieno 2 naža galus sāls, liek vārīties.

Visu laiku maisa ar koka karoti, citādi var piedegt. Tiklīdz ķīselis sāk vārīties, uguni griež mazāku un pavāra vēl ~ 4 minūtes. Man sanāca vārīt ar tām 4 minūtēm ~ 40 minūtes.

Ja vāra par maz, ķīselis plaisā. Man ķīselis neplaisāja, bet nesarecēja tik daudz, cik gribētos.

Uzreiz karstu lej bļodiņās. Ķīselis acumirklī saželē. Kad atdzisis, var likt glabāšanai ledusskapī. Man sanāca 9 bļodiņas - daudz par daudz tik interesantam ķīselim. Līdz ar to nākamajā reizē vārīšu šo ķīseli tikai ar pirmreizējo spiedumu (tad ķīseļa būs mazāk, tas nebūs tik atšķaidīts).

Ēst var uzkaisot cukuru un piedzerot pienu.

Šo ķīseli varētu zināt tie, kas kādreiz dzīvojuši laukos vai kuriem vecmāmiņas dzīvo laukos.

Lai labi garšo! :)

"Herkuless" graudaugu lielais māmiņu recepšu konkurss! Piedalies!

Iesūti savu recepti ŠEIT>>