Esi sveicināts mans mīļais lasītāj. Šoreiz kavējos ar rakstu, jo viena nekādīgi nevaru to paveikt kvalitatīvi. Sanāktu tāds pustukš pa pusei patiesības apraksts. Tādēļ sagaidīju vīru no komandējuma un ņēmos intervēt, bet nekā. Kā zināms ceļojot tādus attālumus kā no LV uz USA un atpakaļ, ir vajadzīgs laiks, lai atklimatizētos un pierastu pie laika maiņas. Tad nu šodien (3. dienā pēc atgriešanās) vīrs beidzot bija runājams. 

    “Mīlestība ir tad, kad esi vienā no skaistākajām vietām pasaulē un nespēj to līdz galam izbaudīt, jo vēlies šo sajūtu dalīt ar kādu. Mīlestība ir tad, kad Tevi vienmēr gaida mājās. Mīlestība ir tad, kad Tevi saprot un par Tevi rūpējās, kad Tevi uzklausa un iedrošina.”

    “No attiecībām viņš sagaida daudz kvalitatīva seksa :D Sagaida sievišķīgu vājumu, bet vissvarīgākais ir harmonija visā.”

     Ik pa laikam jau mums tas ceļš, vienam pie otra, pazūd gan steidzīgā darba režīma, gan veselības problēmu, gan daudzo pienākumu dēļ. Šādos brīžos, kad abi esam pārguruši un nereti noraizējušies par ārpus ģimenes jautājumiem, ir traki grūti. Bet ir viena tāda drošā sala, tā ir mūsu komandas sajūta. Stabilitāte, kuras pamatā ir uzticība otram. Kā arī atbildība par to, ka otrs uz Tevi paļaujās.

    Te ,man pat šķiet, nav vietas vēlmei atpūsties vienam no otra. Drīzāk gribās meklēt vairāk iespēju būt kopā un kvalitatīvi pavadīt laiku. Rotaļāties ar meitu, aizbraukt visiem kopā kaut kur, pagulēt kopā (bez telefoniem rokās), kārtīgi svinēt svētkus (šī ir mūsu steigas cena, jo par maz tam pievēršam uzmanību). 

    Ir tik viegli katram savā steigā pazaudēt TO saikni, tādēļ attiecības ir jākopj un mēs cenšamies to darīt. Dažreiz vajag tikai pamīlēties, dažreiz izraudāties, dažreiz paākstīties, dažreiz kopā paklusēt, dažreiz pastrīdēties, dažreiz samīļot, dažreiz runāt, runāt, runāt un runāt, dažreiz vienkārši izdarīt to, ko no mums negaida, dažreiz izdarīt to, ko sen jau no mums gaida, dažreiz pārsteigt un dažreiz būt paredzamam. Tā māksla ir harmonijā un zināmā gudrībā, kad un kā rīkoties.

      Sieviete un vīrietis runā atšķirīgās valodās, taču mīlestība iztulko abas un ļauj saprasties.

    Mans vīrs ir lielisks tēvs, nav lielāka prieka viņa sejā par to, kurš prādās, kad pavada laiku ar meitu. Un viņš ir lepns par to, ka ir tēvs. Tā ir vīrišķība.  Jā, arī tajā vienīgajā reizē, kad vajadzēja balamutim sadot pa tāsi, jo nebija jauks pret mani, vīrs bija uzdevumu augstumos. Kauties ir slikti, taču viņš mani aizstāvēja un tas bija vīrišķīgi.

    Paldies manam vīram, ka man nekad nav bijis jādomā, ko likt uz šķīvja. Vienmēr ir pieticis visam. Visvariāk es sajutu tādu paļāvību uz viņu, kad gaidīju meitiņu.  Ienākumi palika tikai vairāk.

    Tieši šobrīd Es sajūtu atbalstu no sava vīra. Darbā ir pienācis brīdis pieņemt nepopulārus, riskantus, taču godīgus lēmumus un to es varu izdarīt tikai tādēļ, ka zinu – mājās mani gaida, man tic un atbalsta. Turiet par mani rīt īkšķus arī jūs!