№2 Līga: Sīkumi palīdz atbrīvoties no rutīnas

04. Feb 2013, 12:52

Sākšu ar to, ka ļoti atvainojos, ka neiekļāvos līdz 3. februārim. Man iepriekšējā nedēļa tiešām bija ļoti grūta, saspringta un tik pat kā nebija laika nekam citam, kā mazliet miegam, darbam un mājai. Neesmu no māmiņām, kas sēž uz vietas vai pavada daudz laika pie datora. Tāpēc ar trešo uzdevumu radās aizķeršanās, protams, ik pa laikam veicu kādus pierakstus, pārrunājām šo to ar vīru, bet īsti laika, lai visu uzrakstītu tā arī nebija. Šodien beidzot esmu mājās - uz darbu nav jāiet, jo uz darbu šodien iet vīrs, mazā spēlējās un es varu prātu atvērt trešajam uzdevumam.

1. Mēs neesam ļoti ilgi kopā. Mūsu kopdzīve patiesibā ir tikai kādu 1,5 gadu, lai gan pazīstami esam jau vairāk kā divus. Mēs nedzīvojām uzreiz kopā kā iepazināmies, sākām ģimenes ligzdiņu vien tad kad apprecējāmies, tāpēc ir grūti tā iedomāties uzreiz, kad sākās tas rutīnas vai garlaicības laiks. To es pajautāju vīram, vienu dienu pirms savas dzimšanas dienas uz ko viņš atbildēja: " Manuprāt, rutīna sākās, kad mazulītei apritēja 2 mēneši, man beidzās atvaļinājums, es sāku strādāt, tu paliki mājās un tā dienu no dienas - darbs, mājas. Es strādāju, tu rūpējies par mazuli un māju. It kā nekas nenotiek cits un, kad notiek, tad tā ir kā uzšķilta uguns - mēs kaut kur dodamies, kaut kas notiek un tad jūtas un emocijas bieži vien uzplaiksnī no jauna. Bet bērnina ienākšana ģimenē noteikti sāk pamazām veidot šo rutīnu, vismaz mums."

Es tiešām nevaru viņam nepiekrist, jo mūsu ik diena paiet vienkārši ne ar ko neatšķiroties no pārējām. Mēs nesam rīta kafijas krūzi viens otram gultā, tāpēc tas arī vairs neliekas, nekas īpašs vai pārsteidzošs.

Tā jau notiek, man liekas, visās ģimenēs - pienākumi ir sadalīti, katrs dara savu un iestājas šī rutīna, no kuras reizēm tiešām gribas izrauties. Visgrūtāk man ir ar to, ka reizēm gribas, lai vīrs vairāk iesaistas mājas darbos (kārtošanā, tīrīšanā) , bet es saprotu arī viņu, viņš strādā vairākas dienas pēc kārtas no 7.00 līdz 20.00 , tad pienāk viņa brīvdienas un loģiski, ka viņš grib atpūsties un krāt spēkus jau nākamajām darba dienām. Iespējams tāpēc mēs arī vairāk laika pavadām mājās, nevis dodamies izklaidēties atstājot mazuli pie omes. Reizēm man ir skumji, taču esmu jau pieradus pie šīs domas un dzīvoju ar pārliecību ka agrāk vai vēlāk tāpat kaut kas mainīsies.

2. Tā nu sēdēju un domāju par desmit veidiem, kas varētu sakustināt mūsu laulības un mīlestības kuģi. Domas bija dažādas, tās ari mainījās un katru reizi likās, ka gribās tomēr ko citu, taču beigās atradu 10 pietures punktus.

Doties kaut kur divatā (koncerts, teātris, vienalga)
Atjaunot emocionālo saikni (vairāk mīļu vārdu, apskāvienu)
Izdomāt kādreiz dienas plānu, kur ietilps - nesēdēšana mājās
Pārsteigt ar kaut ko īpaši seksuālu (ir padomā viens pārsteigums 14.februārī)
Aiziet uz kādu kafejnīcu divatā (nekad neesam bijuši kopā kafejnīcā)
Aiziet vēlreiz uz mūsu pirmo randiņa vietu (atsauksies atmiņā pirmās emocijas)
Doties ceļojumā (neesam bijuši nekur tālāk par Latviju un arī tikai ciemojoties pie radiem)
Vēlos, lai vīrs mani pārsteidz ar kaut ko mīļu un pēkšņu
Izveidot romantisku vakaru mājās - vanna, šampanietis un tikai mēs...
Izrunāties, kad sirds tiešām par kaut ko sāp (bieži klusējam par lietām, kuras vajadzētu izrunāt)

3. Šī bija uzdevuma grūtākā daļa, jo daudzas lietas no šīm 10 nemaz nevarējām realizēt, taču mans vīrs tiešām mani pārsteidza nesagatavotu šīs nedēļas laikā, pat divas reizes. Diemžēl es neesmu neko nofotogrāfējusi, jo nebija fotoaparāts pa rokai, taču aprakstīšu.

Pirmais bija mana dzimšanas dienas dāvana, to viņš gan uzdāvināja divas dienas pirms manas īstās dienas, taču tā kā viņš man dāvināja lietu, kas nepieciešama darbam (tikko sāku iet praksē, mācos pēdejā 4. kursā), tad viņš to man iedeva ātrāk, lai varu sākt jau lietot. Un kāds man bija pārsteigums, kad atvēru kasti un ieraudzīju tajā kurpes. Es tiešām nebiju domājusi, ka viņš man tās uzdāvinās. Es sapratu tajā brīdī to, ka vīrs redz tomēr, kas man ir nepieciešams un, ka ļoti cenšas atvieglot vismaz kaut ko manā dzīve. Viņš tajā brīdī pierādīja to, ka rūpējas par mani un pamana man trūkstošās lietas. Tas manī radīja ļoti spēcīgu emociju vilnu, jo gandrīz apraudājos, tikai tādēļ, ka man likās, ka esam reizēm iegājuši tādā rutīnā, ka nepamanam, kas mums trūkst vai sāp sirsniņā.

Otrs pārsteigums no mana vīra bija dzimšanas dienā, kad viņš pasniedza ne tikai kafiju, kas ir mūsu ik dienas rituāls, tikai uz maiņām, bet arī gardas broksatis. Mēs parasti nemēdzam taisīt brokastis vai ēdam tās reti ( izņemot bērnu, viņai es regulāri gatavoju brokastis). Tas man bija kārtējais šoks un kaut kādas pārmaiņas ik dienā, kas liek aizdomāties un skatīties uz otru ar citādu skatienu. Šīs divas lietas ļoti iepaidoja mani un līdz ar to mums bija arī pārmaiņas seksuālajā ziņā, jo nakts bija vienkārši burvīga un šobrīd neaizmirstama.

It kā viss liekas nieki un varbūt pat nesvarīgas lietas, taču mums šie mazie sīkumi ir ļoti lielas pārmaiņas, emociju pieplūde un šie sīkumi veido mūsu dienu un attiecības ne tik ļoti rutīnas pilnu.