Ķermeņa masāža
29.04 15:30-16:30
Brīvo vietu skaits: 1
Sveiki visām!
Man jau rit otrās grūtniecības pēdējās dienas un ar katru dienu jau nevaru sagaidīt, kad beidzot tad mazulis pieteiks savu dalību šai pasaulei - ir fiziski grūti, emocionāli grūti un vienkārši nevaru sagaidīt.
Otrās grūtniecības laikā daudz cītāgāk devos uz Māmiņu Kluba lekcijām, īpaši gribas izcelt lekcijas pie D.Zandes, par otrā bērna ienākšanu ģimenē un 2 gadnieku rakstura īpatnībām un problēmsituācijām. Taču, kā jau saprotams, ar visām lekcijām tik un tā nebūs visas problēmas atrisinātas. Man ir jauni draugi - sirdsapziņas pārmetumi pašai pret sevi un savu 2.5 dēlēnu.
Varētu šķist nedaudz jocīgi, ka tā saku, bet, jo tuvāk nāk dzemdību datums, jo vairāk pieķeru sevi pie domas, ka man kaut kur sirdī, dziļi dziļi ir žēl, ka mana uzmanība vairs nebūs tikai uz Kārli, bet tagad būs jādala. Pieķeru sevi pie domas un darbiem, ka cenšos arvien vairāk izbaudīt divvientulību ar Kārli vai momentus, kad tētis mums pievienojas. Un tad vakaros, kad visi guļ, es sev pārmetu, ka tādai sajūtai nevajadzētu būt, ka otrs mazulis iztraucēs kaut ko manā ikdienā un kaut ko atņems.Bet man viņa ir! Ir!
Nākamais, man šis grūtniecības pēdējais mēnesis ir fiziski grūts - mazulis ātri noslīdēja, grūti paiet, viltus kontrakcijas nāk virsū un vispār jūtos kā ceļa rullis, gribas daudz gulēt - nu standarts. Līdz 9 mēnesim burtiski "ārdījos" ar darbiem, jo reālā dekrētā aizgāju tikai pirms dažām dienām. Visu centos paspēt. Arī ja dienas laikā nebija nekas ieplānots un vīrs bez problēmām varēja viens pats aizvest Kārli uz dārziņu, es vienalga veņķelējos līdzi, jo nu kā es tā palikšu mājās un gulēšu. Šodien pirmais rīts, kad es paliku mājās un abi vīrieši devās uz dārziņu. Ak dies', jūtos kā tautas frontes nodevēja. Lai gan Kārlis aizgāja smaidīgs un iedeva buču. Tagad urda doma, ka noteikti obligāti jāiet pēc Kārļa pēcpusdienā, kaut arī vīrs 100% aizies pakaļ (man tomēr brīžam liekas, ka es par daudz domāju). Bet no otras puses, ļoti gribas sevi pasaudzēt un iegūt nedaudz enerģijas dzemdībām, jo es tiešām jūtos ļoti ļoti nogurusi. Pēdējo mēnesi staigāju savos vienos legingus un 2 topiņos un mani varētu pielikt pie sienas vai draudēt ar ielikšanu cietumā - piespiest sevi sapucēties vai iziet sabiedrībā - nē, paldies, es labāk pagulēšu.Tāds neliels apnikums pret sevi, sabiedrību un visiem citiem.
Būtu jau vēl daudz piemēru, kur atspoguļojas ikdienas cīņa ar sirdsapziņas pārmetumiem. Tā laikam ir - mammas/vecāku ikdiena sastāv no prasmes "laipot" starp laiku sev un ģimenei un bērniem.
Un kā bija/ir jums? Vai tie sirdsapziņas pārdzīvojumi ir vienkārši jāpārdzīvo?
Nu man bija loti lieli sirdsapzinas parmetumi. Mums bija sarezgijumi otra delina dzimsana un bija uz 2 nedelam jadodas uz Liepaju. Atbraucot majas bija jocigi, jo lielais puika likas tik lielaks un mazliet sves. Bija loti gruti. Raudaju par to, ka Albertins man bija bez mammas tas divas nedelas un pa to laiku piekeries vairak omei, kas vinu skatijas (palidzeja lai tetis var iet uz darbu) neka man. Un tgd bus meitina un bail, ka atkartosies.
Es gribētu iedrošināt, ka tas tiešām vienkārši jāpārdzīvo un visticamāk, ka mazais jutīs Tavas sajūtas, lai gan pats tā nejutīsies. Arī man sākumā ar bērniem vienmēr ir bijis tā, ka bijusi greizsirdība un tā sajūta, ka uzmanība varētu trūkt, bet cenšos to kaut kā kompensēt.