"Vaina" cēlonī, ne sekās jeb "atkožot"un neitralizējot perfekcionismu sevī

Lasot otrā uzdevuma nosacījumus, sapratu, ka nebūs viegli.. un nebija arī..

Laiks, pieredze un bērni manu perfekcionismu jau ir totāli paravējuši. Daudzās jomās esmu Perfekti! priekšā kapitulējusi un sen neesmu perfekta nedz mājas/ikdienas solī, nedz attiecībās. Perfekcionisms darbā tagad snauž, to es nekustinu un neizaicinu, jo man ir ATVAĻINĀJUMS! :D , toties radošais perfekcionisms gan trallina uz Urrrāā! (šķiet, ja nokaušu to, tad - Sveika, Gauja!, vispār pārvērtīšos par sēni :D)

Tā kā “vaina” ir cēlonī (mana perfekcionisma nezāles saknē), ne jau sekās (manos perfekcionisma izpausmes “ziediņos”), tad mūsmāju labi atstrādāto un ierasto dienas ritmu neaiztieku!

Vienkārši, ja kāds mūsmājās pēc vakariņām traukus nenomazgās, tad brokastu kafijas krūzei izlietnē no rīta vietas vienkārši fiziski nebūs. Viena lieta, ja pēc vakariņām paliek nemazgāti 3, 4, 5.. trauki, otra, ja vismaz 2x7 (plus karotes, dakšiņas, krūzītes, salātu un ēdienu bļodas, tāpat, kā minimums, katls, panna, dārzeņu rīve…) un, ja vēl trauki no pusdienām un brokastīm, tad “Zeme atveries!” :D Neizsakāms - Paldies! vīram, dēliem un trauku mašīnai, kas nu jau šo nodarbi ņēmuši savās rokās, bet viens ir skaidrs, ja to kāds neizdarīs šodien, rīt būs jādara dubultā (un ar kaudzi! :D ). Tad nu vienkāršāk ir pucēt pa mazumiņam un labi, nekā pēc tam “kārties nost” un darīt vēl iekavēto. Reizēm, protams, tas ir to vērts, bet ik dienu šādu slodzīti atļauties nevaru. Gadiem ejot un ģimenei augot, esmu nonākusi pie secinājuma, ka lielā ģimenē izdevīgāk ir darīt visu laicīgi un regulāri, jo stabilāks šis ikdienas “zobrats”, jo veiksmīgāk visu var samenedžēt. Laikam šis pašsaglabāšanās instinkts tad arī ir tas, kas manī devis pārliecību, labāk izdaru vienreiz, bet labi, nekā muļļāju un muļļāju kaut ko iekrājot/neizdarot, tā uzkurinot sevi vēl vairāk. Un domājat, ka neizdarot kaut ko jutīšos labāk? Nē! Tieši pretēji, tas kļūs vēl "acīmredzamāks", kamēr no darba kārtības netiks likvidēts. :)

Labs ir, ķeros klāt pie šīs nedēļas grūtā uzdevuma un rokos sevī, mēģinot “atkost” un piefiksēt, kad un kādās situācijās mans perfekcionisms tomēr izlaužas dienas gaismā un aktivizējās, pēc tam cenšoties to neitralizēt.

Katru dienu pieķēru sevi atkal un atkal cenšoties (kaut reizēm pavisam netieši) salikt visu “pa plauktiņiem”. Lielākoties tās ir kustības/darbības, kas jau tā atstrādātas, reizēm pat neapzinātas (tādā kā refleksa līmenī), ka lietas “kārtojas pašas no sevis”. Piemēram, mainu/velku dēliņam autiņbiksītes, bužinamies un dudinamies, kā laikā jau esmu salocījusi viņa “dupšautiņu” un piekārtojusi lietas ap pārtināmo virsmu, ar kāju ieripinu vietā lielo bumbu, uz kuras vingrojām, paceļu maziņo (otrā rokā “vecais” pampers), ejam uz virtuvi izmest, pa ceļam piekārtoju (ar roku, kurā pampers) nedaudz sašķiebušos galdautu uz galda, ar gurnu pieveru ciet līdz galam skapja durvis (kuras noteikti kāda no meitām līdz galam nav aizvērusi, kaut ko izņemot :D ) un paspoguļojamies skapja durvju spoguļos, ar kāju piekārtoju taisni koridora paklājiņu (jo man patīk, ka tās strīpas ir paralēli sienai un otram paklājam :D ), un visbeidzot virtuvē izmetam pamperu, ieslēdzot tējkannu. It kā viens gājiens un viens uzdevums, bet organiski esmu paspējusi pa ceļam izdarīt vēl kaudzīti lietu. Tieši tas pats, ejot cauri bērnu istabām! Automātiski piekārtoju visu, kas pa kājām. Jā, varētu tās liekās, automātiskās kustības nedarīt, BET (Jēziņ!!), ja neizdaru to visu turp ejot, automātiski izdaru atpakaļ nākot! Pirms tam nešķita viss tik uzkrītoši, kā tagad, kad sāku pievērst tam uzmanību.

Nākas atzīt, ka kārtojot lietas sev apkārt, es netieši sakārtoju arī sevi, savas domas. Lai justos labi, man vajag to harmonisko vidi apkārt, ja ne lietās, kur manas rokas “par īsu”, tad vismaz tur, kur to varu realizēt. Ar šiem mazajiem Perfekti! vienā vietā/lietā es aizstāju to, kas nav Perfekti! citās.

Piefiksēju arī to, ka krietni vairāk “piekasos” citiem par neizdarīto/sīkumiem tieši tad, kad pati nejūtos labi, esmu nogurusi un gribu mieru. Kad esmu priecīga, apmierināta, tad arī citu kļūdām īpašu uzmanību nepievēršu, bet, ja esmu dusmīga, tad viss, Spalvas pa gaisu!.. - Kas te visu nocūkojis?, – Kāpēc nav sakārtota istaba?, - Nav vēl viss sakārtots!, - Kam te tās lietas mētājās!, - Kurš savāks koridoru?, - Kas tie atkal par vērtējumiem skolā!, - Vai tiešām neviens nevar uzvesties normāli?... utt…..

Atklāju, ka šajā dzīves posmā mans perfekcionisms gozējās uzvaras augstākajā punktā tad, kad uznākusi iedvesma un uz pleca uzsēdusies mūza. Tad ķeru šīs abas aiz astes, rosos un varu “kalnus gāzt”.. Šis ir mans laiks un brīdis! Tā ir kā izlaušanās. Realizēju sevi savos darbos, kaut arī negūstu no tā materiālu labumu, izbaudu emocionālu gandarījumu, ka neesmu jau galīgi “zemē metama” (Redz’ cik skaists galarezultāts ir vismaz te! :D ). Šie brīži ir tie, kad mājinieki zina’- Netraucēt! Tas nebeigsies, kamēr viņa nebūs savu ideju realizējusi! :D Tad nu ķibinos, veidoju, radu, ārdu, stellēju kopā no jauna, tā teikt, godam izbaudu šo laiku. Reizēm šī darbošanās ir kā aizsegs – Atslēdzos no ikdienas, tiekat galā paši! Šonedēļ to uzskatāmi izdarīju pat divreiz.

*Ko daru lietas labā? Kā mazinu un ravēju no perfekcionisma šo manu dzīves dārziņu?  

Mācos ļauties notikumiem, nevis kontrolēt tos. Saprotu, ka visu izkontrolēt un visam izsekot līdz es vienkārši fiziski vairs nespēju (Ja jūs zinātu, cik grūti šo realizēt un pieņemt! It īpaši saistībā ar saviem pusaudžiem, kas vēl “nesen” taču bija mani mazie dūkulīši, vilka, darīja, devās kur un ko es vēlējos un biju samenedžējusi, bet tagad… - “Nu mammu, atslābsti! Beidz piekasīties!”)

Mācos “nespīdēt” ar savām zināšanām/pieredzi, bet vairāk ieklausīties citos, ļaut darboties pašiem (nepamācot priekšā pakaļā, nebakstot un nenorādot nepārtraukti uz kļūdām..).

Mācos neskriet citiem pa priekšu, bet arvien vairāk izbaudīt procesu lēnā garā, it īpaši, ja uzdevuma nosacījums nav – Būt pirmajai!

Mācos citiem uzticēties, jo ne tikai es varu labi paveikt darāmo, bet arī citi (izrādās, arī vīrs var tikpat lieliski nomazgāt dēliņam dibenu zem krāna, kā es!)

Mācos nebakstīt/nezāģēt citus (un sevi) par neizdarīto, bet vairāk uzslavēt par izdarīto, tas sniedz patiešām reālu gandarījumu un vēlmi darboties tālāk!

Mācos “atiet” no kaut kā darīšanas visu laiku un paralēli, piemēram, filmas skatīšanās laikā nedarīt neko citu, kā tikai vērot filmu (nevis tamborēt, ķibināt kaut ko utt.. ).

*Kāda ir galvenā šīs nedēļas atziņa?

Tā augšana, attīstība, sevis iepazīšana un pilnveidošana nebeidzas un neapstājas, ne ienākot ģimenē vienam mazulim, ne otram, ne arī tagad, kad nu jau esmu sešu bērnu mamma. No pieredzes un savām kļūdām mācos, bet arvien un vēl joprojām ir lietas/īpašības/darbības, kuras jāravē.

Jā, šoreiz izbaudu bēbīšlaiku mājās kā saldo ēdienu (pēc dvīņu bēbīšposma jebkas ar vienu mazuli šķiet “vienkāršāks”, tagad tikai vecākie bērni vairāk :D ). Reizēm ir grūti, reizēm vieglāk, reizēm gribas mieru un klusumu, reizēm rodas sajūta, ka jādara daudz vairāk, reizēm šķiet, ka esmu izdarījusi visu, ko spēju un viss – Tie ir griesti! Reizēm ir gandarījums, ka apkārt viss notiek, dzīve kūsā, reizēm šķiet – Jēziņ! Kur esmu iekūlusies! Bet tāda jau ir tā dzīve! Visāda un krāsaina! Izbaudām to, nepazaudējoties sīkumos!

Lai veiksmīga mums visām šī nedēļa, tāpat kā visas pārējās!

P.s. Bildēs manu zeķubikšu otrā dzīve un perfekts amzieris ikdienas lielās pastaigas laikā. :D :D