Ķermeņa masāža
22.04 12:00-13:00
Brīvo vietu skaits: 1
Sveikas, topošās un esošās māmiņas!
Reiz man zināma trīs bērnu māmiņa teica, kad gaidīju savu dēlu, ka "Vienmēr atceries, ka Tev nepieder un nekad nepiederēs Tavs bērns, viņš Tev ir iedots/uzdāvināts tikai uz laiku. Pēc tam Tev jāļauj būs viņam iet.."
Tajā laikā, kad Kārlis vēl bija tikai puncī, tas likās "Blā, blā, blā, nu kāda palaišana, kāda piederēšana man vai kādam citam". Ha! Toties tagad šos vārdus saprotu ļoti labi - Kārlis septembrī sāks iet bērnudārzā. Viņam būs 1,8 gadi tad. Un līdz ar šo faktu man ir uzradušies jauni draugi, kas traucē dzīvot - SIRDSAPZIŅAS PĀRMETUMI pašai pret sevi.
Kad dēlu gaidīju, abi ar vīru bijām izsapņojuši, kad dēlu laidīsim dārziņā tikai no 3 gadiem, bet, protams, dzīvē jau bieži nenotiek tā, kā plānots. Es gan kopš Kārļa dzimšanas strādāju (man ir veikaliņš (fizisks) un arī internetveikals, kurus vadu un visādi citādi darbojos), bet pēc profesijas esmu skolotāja un augustā arī jāatgriežas pie šiem darba pienākumiem. Tāpēc Kārlis jālaiž dārziņā (aukles mums īsti nederēs, jo Kārlis ir tik draudzīgs un viņam tik ļoti patīk komunicēt ar citiem bērniem), ka bērnudārzs viņam noteikti ļoooti patiks - viņam patīk sabiedrība.
Un tā visa iespaidā es ikdienas pieķeru sevi pie iekšējās cīņas: "Kārlis ir liels, agrāk vai vēlāk viņam būs jāiet dārziņā, skolā un augstskolā. Es nevarēšu visu mūžu turēt viņu pie sevis", bet tad ierunājas otra puse manis "Dēls ir tik maziņš, tikai 1,8 gadiņš, viņam vajag mammu, es taču nokavēšu to, kā viņš aug. Sanāk, ka esmu mamma, kas iemaina dēlu pret darbu".
Es apbrīnoju māmiņas, kuras saka "Ei, beidz cepties, būs viss čiki, nemocies", respektīvi, māmiņas, kuras neņem galvā, ko citi saka/nesaka. Ja man kāds pasaka, ka "Eu, Kārlis tak vēl tik maziņš! Kāpēc laid viņu bērndārzā?!" - es "sagremoju šo domu" un tiešām sāk likties, ka esmu necilvēks. Tagad arī sociālie tīkli (OK, Instagram) pilns ar jaunajām māmiņām, kuras ar saviem nenormāli izglītojošiem blogiem un nepārtrauktajām bildēm ar sevi&bērnu) rāda, ka viņas ir pareizas,labas mammas, jo velta savam bērnam 150% uzmanības -pie brīža tas tā ļoti, nu ļoti, ļoti "UZKĀPJ UZ NERVA", jo sāk likties, ka es par maz ar Kārli nodarbojos, ka par maz esmu blakām, kaut arī mana dzīve, biznesa tikšanās ir pakārtota mazajam rakarim.
Brīžam liekas, ka tajā dienā, kad aizvedīšu Kārli uz bērnudārzu, aiziešu mājās, raudāšu un pārdzīvošu vairāk kā Kārlis. Vai arī pēc 2 stundām dauzīšos pie bērnudārza, lai laiž mani iekšā grupiņā un ļauj uz Kārli paskatīties.
Otrs prāts gan saprot, ka man taču kaut kad jāatgriežas darba gaitās un Kārlim jādodas tālāk - bērndārzs, skola un viss cits pārējais. Pēdējā laikā skatos uz viņu un liekas tik pieaudzis, tik liels jau - jau daudz ko prot, jau mēģina runāt, jau saprot. Tā dīvaini - es pat teiktu, ka man ir nedaudz skumji, ka zinu, ka viņš ir jau liels un arvien tālāk ies "lielajā dzīvē" un arvien tālāk no manis attālināsies.
P.S. Mans vīrs gan ir jau izdomājis palīgzāles pret manām skumjām un sirdsapziņas pārmetumiem - vajagot otru bērniņu. Brīžam patīk, cik vīriešiem viss ir vienkārši un ne-sarežģīti :)
Par soc.tīkliem. Mazāk lasi un mazāk iespaidojies. Tās virtuālās supermammas . realitātē ir diezgan patālas no sava virtuālā supertēla .
Man ļoti pieredzējusi bērnudārza audzinātāja teica - tikko mamma spēj palaist bērnu uz dārziņu ne tikai fiziski, bet arī emocionāli - viss ir kārtībā. Ja mamma baigi pārdzīvo, tad arī bērnam dārziņā iet grūti. Mani abi aizgāja 2,5 gadu vecumā un viss bija/ir ļoti labi.
Es meitu palaidu dārziņā, kad viņai palika 1,5 gadi. Biju un joprojām esmu pārliecināta, ka es dzīvojot ar viņu mājās nevaru iemācīt viņai visu to, ko viņa iemācās dārziņā - kļūt patstāvīgākai, socializēties utt. Kaut vai vienkāršas lietas, dziesmiņas, spēles, rotaļas - neesmu tik kreatīva, lai katru dienu man būtu jauna programma bērnam.
Nu jau divi mēneši kopš iet dārziņa, joprojām no rītiem raud, bet ir pieradusi, domāju, ka raud jo vienkārši žēl, ka mamma iet prom. Vakaros savukārt ir priecīga, rāda, ko jaunu apguvusi. Kopš iet dārziņa, daudz vairāk runā, palikusi drošāka.
un pati esmu laimīga, jo esmu atgriezusies darbā, kas patik. Un mūsu satikšanās brīži ar meitu ir gaidīti, laiks ko pavadām kopā tiek kārtīgi izbaudīts, nevis otrādi, kad tāda vien doma prātā- kad beidzot man-mammai būs brīvdiena, kad varēšu uz tualeti aiziet viena utml.
Kad es savu vecako puiku laidu darzina, ari pasa sakuma biezi raudaju, neskatoties ka biju grutniecibas 6 mēnesī, bet bija reizes kad staveju darzina aiz durvim un asaras bira, bet nu laiks gaja un puika pierada un tagad ejot pats vairs negrib majas! Atceros ka sakums bija gruts, man puika no ritiem negerbas un man nelava gerbties jo zinaja uz kurieni vedu. Sakuma ta ari bija, atnacu majas un likas tuksums, musu suns pat to juta un tad bija apmulsusi kur mazais pazudis uz visu dienu! Kopuma sakot bd gaitas raudajam mes abi, bet nu to visu pardzivojam un tagad viss kartiba! Man pat virs vienu reizi kad veda uz darzinu delu, neiztureja un asaru nobirdinaja un dusmigi teica, kam vajadzigs darziņs vairs vinu nevedisu, tad nu vīrieši ari ir tikai cilveki un ari viņiem ir jūtas!
Paldies par vārdiem un padomu! 😀 Ir ļoti patīkami saņemt sakarīgus iedrošinājumus un padomus. Paldies.
Paldies par padomu, ka var palaist bērnu vasaras beigās līdz pusdienām BD, lai aprodu gan es, gan dēls. 😀
tiesi otradi bernam tas naks par labu jo vins sapratis un iemacisies sadzivot ar saviem vienaudziem un daudz ko citu. Dari ka es saruna vasaras beigas to ka kadas 2 nedelas mazais pabus bernudarza lidz puzdienam lai vins un tu varetu pierast pie parmainam ka jus nesat viens otram blakus. 1 laiks var but ar asaram pilns gan no tavas puses gan no maza