Aizvadīta pirmā nedēļa, kopš esmu atgriezusies darbā. Jāatzīst, mums daudz kam nācies pielāgoties – gan fiziski, gan arī emocionāli.
Darbā nereti uzturos līdz pat vēlam vakaram, tādēļ Ievas tētis, kura darba diena noslēdzas jau piecos, dodas meitai pakaļ uz dārziņu un veic visus vakara darbiņus – barošanu, mazgāšanu un midzināšanu. Ja iesākumā stipri šaubījos par to, ka viņi divatā ar visu tiks galā, manas šaubas tika izgaisinātas jau pirmajā dienā. Māja bija sakārtota, trauki nomazgāti, bērniņš tīrā pidžamā un svaigi mazgātiem matiem saldi gulēja gultiņā. Kādā no vakariem, kad darba stundu specifikas dēļ nepaspēju sagatavot un atstāt vakariņas, mani mājās sagaidīja ar veselām cepeškrāsnī ceptām zivīm. Dievīgi gardas! Viņš teica, ka neprot gatavot, un es jau gandrīz noticēju. Draugs ne reizi nav sūdzējies par nogurumu. Nav pat ieminējies, ka kaut kas jaunajā ikdienas ritmā viņam nebūtu pa prātam. Viņš mums ir pats, pats labākais!
Savukārt, es tagad cenšos cik spēka, lai “neizkristu” no mājas dzīves pavisam. Ja darbā jāierodas tikai pēcpusdienā, rīta pusē cītīgi tīru māju, mazgāju drēbes un traukus, ar mīlestību gatavoju veselīgas maltītes. Ja paliek vēl kāds brītiņš, nosnaužos kādu lieku stundiņu, pasportoju (par to gan kādā citā blogā). Savās brīvdienās cenšos paveikt visu, visu, tai skaitā – būt laba mamma, māsa, meita un draudzene. Jā šajā karuselī atrast brītiņu, lai savāktu savu emocionālo viesuli vienā kamoliņā, ir neticami grūti, tādēļ šomēnes arī attiecīgi mazāk blogu no manas puses.
Ieviņai ar tēti esot labi. Klausot, esot priecīga par visu. Bērnudārzā iejutusies tik ļoti, ka audzinātājām jāpieliek pūles, lai tiktu galā. Piemēram, maltītes laikā, kamēr citi bērni ēd, Ieva pēc dažiem pirmajiem kumosiem ceļoties kājās un bizojot pa grupiņas telpām. Jā, tāda viņa man ir – zina, ko grib un spītīgi turas pie sava. Jau gaidīju, kad tie mazie radziņi izlīdīs arī tur.
Lai gan viss ir šķietami labi, liekas, ka meita nav īsti mierā ar pārmaiņām. Nevēlas nākt man "opā", neklausa. Kad pabeidzu darbu par stundiņu ātrāk, zvanīju draugam, lai teiktu – tikai neliec viņu gulēt, es tūlīt būšu! Sajūsmā izskrēju uz ielas ar atvērtu mēteli, kāpņu telpā lēcu pa diviem pakāpieniem uzreiz. Tā vietā, lai saņemtu sajūsmas spiedzienus un apkampienu, meitiņas sejā redzēju milzu apjukumu. Tā viņa tur stāvēja, it kā manis nemaz nebūtu.
Tikai pēc stundas, kad visi sēdējām gultā un spēlējāmies, es saņēmu ilgi gaidīto;” Mamma!” un apskāvienu. Tas ilga vien sekundi, taču paspēja aizraut elpu. Tik grūti, tik ļoti grūti ir savaldīties, lai neierautu viņu klēpī ar varu un nepiespiestu sev cieši, cieši klāt. Ir jānogaida…
Vispār tajos īsajos brīžos, kurus pavadām visi kopā, Ieva uzvedas pavisam dīvaini – izaicina, dara un prasa visu, ko nedrīkst, taisa mazās drāmas un, pats galvenais, neklausa mani, prasot tēti. Nevaru apģērbt, nevaru noģērbt un nomazgāt. Nevaru neko pateikt, lai nesāktos bļaušana un skriešana pie tēta. Īpaši pēc tam, kad viņi abi divatā aizvadīja kopīgu nedēļas nogali.
Man vēl ir saglabājusies krūts barošana – tai šajā pārmaiņu posmā ir ļoti būtiska nozīme. Liekas, man to vajag pat vairāk, nekā Ievai pašai. Just, ka viņa vēl arvien ir mana, guļ manā klēpī un ir tik ļoti īpaša un mīļa. Gribās viņai dot maksimāli daudz mīlestības un mammas siltuma, cik nu es spēju. Liekas, tas ir labs veids. Lai gan, paēdot pieniņu, viņa visbiežāk pieceļas kājās, aizskrien pie tēta, apmet roķeles ap viņa kaklu un palūkojas manī ar uzvarētāja cienīgu skatu.
Protams, mani māc vainas sajūta par to, ka nesniedzu meitiņai tik daudz savu rūpju un maiguma, kā agrāk. Jūtos vainīga, ka viņai jāaizmieg bez manis. Jā, mazlietiņ arī par to, ka darbā jūtos tik labi – tā aizraujos, ka pat uz vairākām stundām domas par ģimeni izslīd no prāta. Un tad liekas – vai tad tā var? Vai es drīkstu justies laimīga, kad viņi tur sēž vieni un bez manis?
Protams, ka drīkstu. Un es to zinu. Tikai vēl neprotu nobalansēt “ģimene” un “darbs” tā, lai visiem labi un es pati neizdegtu. Bet viss jau nāk ar laiku.
Cerams, ka tie mazie radziņi ir “divgadnieka krīzes” priekšvēstneši, nevis atbilde uz manām darba gaitām. Jo arī tētis taču strādā, bet mājās arvien biežāk izskan;” Mamma – nē! Tētis!”
Rīt paturēšu mazo ezīti mājās - ticu, ka viss, kas mums abām tagad vajadzīgs, ir viena mierīga un forša diena divatā.
P. S. Mammas, vai arī Jūsu ģimenēs tika piedzīvots "tēta periods"? Kā tikāt ar to galā?
P. P. S. Foto no personiskā arhīva.
Manai mazajai arī tētis ir ļoti mīļš, bieži, kad ejam brīvdienās ārā vai vakarā, tad viņa iet pie viņa, lai viņš saģērbj viņu uz lauka iešanu, ja es mēģinu, tad protestē. Ja tētis izņems no mašīnas viņu ārā, tad tikai pie viņa gribēs, ja es ņemšu viņu no tēta rokām laukā, tad bļaušana - varbūt ne vienmēr šis viss, bet visai bieži novērots. Jāsaka, ka vīrs ar viņu pavada arī daudz laika, vakarā dažas dienas nedēļā man ir studijas un viņš viņu arī gulēt liek - tas gan viņam izdodas ātrāk un labāk nekā man, man viņa neiet tik raiti bieži vien gulēt. Kad vīrs slēdz durvis vaļā, tad viņa jau skrien pie viņa. Un vecums viņai ir 1.2 g. Līdz bērnudārzam vēl nedaudz.
Jāsaka, ka vīrs jūtas ļoti lepns, ka meitiņa viņu arī mīļo un man pat ir liels prieks par to, jo šausmīgāk būtu, ja tikai skrietu pie manis un bez manis nekur.
Oj, tas, ka viņiem ir tik feinas attiecības arī mani priecē! 😀 Varu uz viņiem raudzīties stundām ilgi. Tāda īpaša saikne.❤
Cītīgāk pavērojot situāciju šodien, kad man brīvs, izskatās, ka savu dara arī "divgadnieku krīze", jo šovakar reizi pa ilgiem laikiem trūkties dabūja arī tētis. 😃 Pat gribēju pateikt - tagad saproti, kā jūtos? 😃 Izrādās, arī tēta virzienā tomēr tiek vicināti mazie radziņi. Tas viss, protams, ir norma - vecuma īpatnība. Un, jā, viņai maziņai noteikti nav viegli izprast jaunos apstākļus, aprast un pieņemt notiekošo. Tāpēc izturos pret viņu ar sevišķu iejūtīgumu, cenšoties saprast. Šovakar, kad viņa saprata, ka mamma ir un būs te (pēc 4 vēlajām maiņām, kad aizmiga bez manis), uzvedība mainījās - sāka mīļoties, sēdēja klēpī. Viss kā agrāk. 😀
Paldies par komentāru! 😀
Pēc iepriekšējā bloga, saprotu, ka situācija Jums tāda, ka darbā IR jāatgriežas un bērns dārziņā IR jālaiž. Mums tā nav, tādēļ ar pašu pieredzi dalīties nevarēšu.
Gan pēc labu paziņu pieredzes un nelielas palasīšanās par tēmu ("dārziņi"😉, saprotu, ka tāda īslaicīga bērna uzvedība (mammas noliegums) var būt. Bērnam ir grūti (lai cik iejuties dārziņā būtu, tā nav tā ikdiena, kas bija pierasta, droša), ja bez šīm pārmaiņām mamma neregulāri, bet bieži, mēdz nebūt mājās, var rasties neizpratne un sajūta, ka mamma "piečakarējusi" bērnu un nodevusi bērna uzticību. It īpaši - ja tētis ir katru dienu mājās, tad uz viņu var paļauties. Bērniem vispār drošības sajūtu rada rituāli, zināmas situācijas (piem., migšanas rituāli, vannas rituāli...). Ja katru vakaru tētis IR kopā ar bērnu, tad bērnam tas ir droši, skaidri, paredzami.
Un, man jau šķiet forši, ka bērnam ir lieliskas attiecības ar tēti. 😀
Aizmirsu pievienot vēl vienu jautājumu. Kā jūsu ģimenes un bērniņi aprada ar to, ka mamma strādā? 😀