№3 Ilvija: "Es+Viņš" - kāpēc ne sporta spēle?!

Sveikiņi!

Nedēļa, šķiet, tik ilgs laiks uzdevuma izpildei, bet patiesībā tas ir tik īss. Jau trīs dienas domāju, kura spēle raksturoja un raksturo arī tagad, mūsu ar vīru attiecības. Prātā nāca dambrete, šahs, kuru es neprotu spēlēt, cirks utt., jo no katras spēles mūsu attiecībās ir kāds tās elements.

Un kāpēc, lai tā nebūtu sporta spēle. Komandas spēle - basketbols?

Lai cik tas arī dīvaini nebūtu, ar vīru iepazinos Internetā, portālā draugiem.lv. Ja godīgi, es NETICĒJU, ka Internetā var iepazīties, uzsākt attiecības, iemīlēties, saderināties, apprecēties un sagaidīt pasaulē jaunu dzīvībiņu - pasaules brīnumu.

Manas un viņa attiecības ir/bija kā basketbola spēle. Kad viens otru vēl nepazinām - spēlējām katrs savā komandā. Katrs pats par sevi. Pienāca diena, kad vieniem pašiem spēlēt apnika. Īstenībā jau es biju pirmā, kas uzrakstīja viņam, viņš atsaucās - atbildēja, tas ir kā mest bumbu grozā un nezināt vai trāpīsi vai nē, tajā mirklī es pat iedomāties nevarēju, ka trāpīšu. Mūsu basketbola spēle turpinājās mēnesi, kad metām dažādas lietas par sevi viens otra grozā. Runājāmies, stāstījām, iepazinām viens otru. Izmantojām telefonu un Internetu. Reiz manam vīram apnika "rakstīties" un viņš negribēja vairs spēlēt viens. Un mēs kļuvām par komandu . "ES+VIŅŠ=KOMANDA" Nolēmām kopā spēlēt dzīves basketbolu. Spēli, kur nepieciešams spēks, grudrība un precizitāte. Sadevušies rokās, sakopojot spēkus, liekot mūsu abas gudrās galvas kopā, mēs precīzi zinām, kurā virzienā mest mūsu dzīves basketbola bumbu. Zinām, kurā dzīves grozā vēlamies trāpīt otrajā, JO pirmajā jau esam trāpījuši.  :) Mēs turpināsim komandā darboties un sadarboties, mest bumbas dzīves grozā un vienmēr trāpīt. Ja neizdosies, atcerēsimies, ka esam viens otram - tikai kopā mēs varam paveikt lielas lietas dzīvē un attiecībās vienam ar otru.

Kad tikko iepazināmies, kad sazvanījāmies virtuāli, pirmais, ko viņš man atzinās, kas viņu piesaistīja - gramatiski pareizi rakstītas SMS. Patika mana balss. Tā jau nebija nekāda flirtēšana, es biju patiesa un rīkojos tā, kā uzskatīju par vajadzīgu. Tagad arī cenšos rakstīt gramatiski pareizas īsziņas. Ko es daru tagad? Kā ar viņu rotaļājos, savaldzinu, flirtēju? Īstenībā, man ir ļoti paveicies, jo mans vīrs mani iekāro tādu, kāda es esmu. Lai arī esmu mamma uz pilnu slodzi - cenšos parūpēties par sevi. Un lai jaunās māmiņas nesūdzas, ka viņām nepietiek laika. Ja grib, ja vajag, tad laiku var atrast vienmēr. Es apkopju sevi, nokrāsoju matus, uzkrāsojos pati, uzvelku seksīgu apakšveļu. Šeit gan jāpiemin, ka mans vīrs visu nedēļu ir 100 km attālumā no mums ar mazo. Iespējams, ka attālums pa nedēļu stiprina mūsu attiecības. Mūsu attiecībās veljoprojām virmo kaisle un uguntiņa deg.

Kamēr vīrs pa nedēļu prom, es pagatavoju vienu kubiku rubiku mums abiem. Uz tā uzlimēš lapiņu, kur es un mans vīrs uzrakstīs vienu lietu, kas man/viņam rada prieku. Es teiktu, ka mūsu attiecības nav jāuzlabo, tās ir ļoti labas, bet radīt prieku viens otram - tas ir nepieciešams. Kubiks būs viens, uz katras no 6 kubika rubika pusēm vienu prieka lāsi uzrakstīs viņš, otru - es. Kad rakstīšu savējo, viņa idejas aizklāšu, lai nebūtu vēlme pašpikot. Kad vīrs atbrauca no darbiņa mājās,  viņu pabaroju un liku pie darba, pirms tam paskaidrojot uzdevuma noteikumus. Tas nebūt nebija viegls uzdevums, lika padomāt. Tad rakstīju es, man bija vieglāk, jo bija laiks pārdomāt, ko rakstīšu un kāpēc. Un mūsu kubiks rubiks bija gatavs. Tajā ļoti jaukas prieka lietas gan no vīra puses, gan no manas. Daži no mūsu mazajiem prieciņiem - ziedi, pastaiga mežā divatā, kopīga sauna, kopīga vanna, kopīgs baseina apmeklējums, romantisks vakars sveču gaismā, kā arī dažas pikantākas lietas, kuras neuzskatu par vajadzīgu atklāt....mazliet privātuma un intrigas arī vajag saglabāt! Nolēmām uzreiz kubiku rubiku izmēģināt. Vīriņš uzmeta kaut ko pikantu, ko tieši iedomājos, es - pastaigu divatā. Bija dažas lietas, kas mums sakrita. Es dikti priecājos par to. Spēli spēlēsim brīvdienās, kad vīrs mājās. 

Jauku vakaru vēlot,

ES+VIŅŠ.