Nr.48: talismaniem kā tādiem, neticu

1.

Es zināju, ka viņš nāk... Šķita, ka mana pasaule visu sakārtoja, pakārtoja, pārkārtoja, lai es būtu gatava. Tajā gadā saņēmu daudzas „zīmes”, ka vairs nav ilgi. Un sirds jau zināja. Es bieži atmiņā pārcilāju mūsu iepazīšanās gadu, jo tas bija reizē visgrūtākais un priecīgākais manā līdzšinējā dzīvē. Un tieši vislielāko grūtību epicentrā, iespīdēja saulīte. Lai arī sākumā neļāvu savai sirdij atļauties tādu laimi un prieku "tagad, kad ir tik grūti”, ar laiku sapratu, ka nevarēju iedomāties savu pasauli bez viņa. Es biju kā izstīdzējis puķuzirnis, kas atdevis visu savu spēku un skaistumu kādam citam, kam tas tajā dzīves brīdī bija vairāk nepieciešams, un viņš kļuva par manu stutīti. Stutīti, kuru no sākuma nepamanīju. Stutīti, kas no sākuma bija draugs, un tikai lēnām kļuva par mīļoto. Mūsu mīlestība uzplauka ļoti skaistā vietā – pie okeāna, kalniem, džungļiem. Tā nāca kā lietus pēc ilgstoša sausuma perioda. Tā man iemācīja no jauna smieties, ziedēt un galvenais, ļaut par sevi rūpēties. Tā kā pirms mūsu attiecības pārauga mīlestībā pēc četru mēnešu „pazīšanās”, tas notika ļoti ātri. Mēs viens otru jau pazinām labāk, kā mūs pazīst kāds cits. Bijām stundām, naktīm runājuši par dzīvi, vērtībām un, kad beidzot ļāvāmies mīlestībai, iepriekšējā draudzība kalpoja par stingru pamatu uz kura varējām lidināties un izbaudīt visus pirmos mīlestības labumus. Pietika jau vien ar to, ka varam būt vienā telpā, ka varam viens otram pieskarties, ieskatīties acīs. Apjausma, ka vēlos pavadīt ar viņu visu atlikušo dzīvi nāca tad, kad sapratu, ka nevaru ievilkt elpu, ja manā pasaulē vairs nebūtu viņa.  Pavisam nemanot, mana „stutīte” bija kļuvusi par daļu no manis. Un tā dzīvojam vēl joprojām – viņš, mana stingrā, pamatīgā stute un es – viņa skaistais un vieglais puķuzirnītis!

2.

Sākumā gan jāsaka, ka talismaniem kā tādiem, neticu. Negribas lietām piešķirt tik lielu vērtību. Jo zinu, ka šis manis gatavotais "talismans" plīsīs un zudīs, un tā vietā, lai māņticīgi sargātu kādu lietu, labāk sargāt savas attiecības. Tāpēc es pagatavoju drīzāk mūsu mīlestības simbolu! Kā jau minēju pieteikuma anketā, man mūsu mīlestība nozīmē mājas. Arī savā laulību solījumā, ko viens otram rakstījām paši, teicu, ka solos vīram kļūt par mājām, kurās viņš vienmēr var justies pieņemts, saprasts, brīvs. Tāpēc arī mūsu mīlestības simbols ir mājiņa! Tikai tad, kad biju jau gandrīz galā ar darbiņiem, iedomājos, ka diezgan zīmīga izvēle - mēs tieši ceram, ka šajā gadā mums izdotos tikt pašiem pie savas mājiņas!

Tā kā mūsu ģimene ir savienota no divām valstīm, tad mājiņas sienas abu valstu karogos :) 

Ar nolūku atstājām savas mājiņas durvis pusvirus - ja Dievs būs lēmis, tad gribam, lai mūsu mājas kļūtu par mājām vēl kādai dvēselītei. 

3.

Šī vēstule mums kļūs ļoti īpaša!! Vienmēr ar smaidu atcerēšos, ka vienīgā klusā vieta, kur kaut cik varēju sakopot domas un nedzirdēt dēliņa pusdienlaika niķus bija WC :) Vīrs mani meklēdams atvēra durvis un atrada mani sēžam uz poda ar papīru un pildspalvu rokās!! Viņš man prasa, ko es darot?! Es saku - "Taisu tev pārsteigumu!" :D Tad nu šeit mans pārsteigums :)

Un kopā ar ātrām brokastīm jau ceļo pie mīļotā!!

Labākā sieva 2013: pirmais uzdevums