Kā Satversmes tiesā (ST) iesniegtajā atbildes rakstā lietā par strādājošo vecāku pabalsta samazinājumu par 50% norāda Saeima, atšķirīgā attieksme pret personām, kurām ir piemērojams noteiktais pabalsta apmēra ierobežojums, ir samērīga ar labumu, ko iegūst sabiedrība, tas ir, sociālās apdrošināšanas pakalpojumu izmaksas nodrošināšanu.

ST 16.februārī rakstveida procesā izskatīs lietu, kurā apvienotas 14 ST ierosinātās lietas un kurā paredzēts vērtēt likuma "Par valsts pensiju un valsts pabalstu izmaksu laika periodā no 2009. gada līdz 2012. gadam" 5. panta pirmās daļas atbilstību Satversmes 1., 91., 105. un 109. pantam.

Minētie Satversmes panti noteic, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika, visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā, cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas, kā arī to, ka valsts aizsargā un atbalsta laulību - savienību starp vīrieti un sievieti -, ģimeni, vecāku un bērna tiesības.

Apstrīdētā norma noteic, ka laika periodā no 2009.gada 1.jūlija līdz 2010.gada 2.maijam personai, kura ir obligāti sociāli apdrošinātā persona - darba ņēmējs vai pašnodarbinātais -, noteikto vecāku pabalstu izmaksā 50% apmērā no piešķirtā pabalsta apmēra.

ST interneta mājaslapā publicētajā atbildes rakstā Saeima lūdz atzīt apstrīdēto normu par atbilstošu Satversmei.

Parlaments atbildes rakstā norāda, ka nav šaubu, ka šajā gadījumā attiecīgās personas - bērna kopšanas laikā nodarbinātie un nenodarbinātie vecāku pabalsta saņēmēji - atrodas tiesiski salīdzināmos apstākļos un ka apstrīdētā norma paredz atšķirīgu attieksmi pret šīm personām.

Tomēr ST jau iepriekš izskatītā lietā, interpretējot Satversmes 91.pantu, ir atzinusi, ka vienlīdzības princips pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas vienādos apstākļos, ja tam ir objektīvs un saprātīgs pamats.

Apstrīdētajai normai ir leģitīms mērķis - nodrošināt valstī ieviesto valsts sociālās apdrošināšanas pamatprincipu darbību un sakārtot valsts sociālās apdrošināšanas sistēmu ne tikai īstermiņā, bet arī nodrošināt tās kā pašfinansējošas sistēmas darbību ilgtermiņā, kā arī nodrošināt valsts budžeta izdevumu un ienākumu sabalansēšanu ekonomiskās krīzes apstākļos.

Izvērtējot mērķa sasniegšanai izraudzīto līdzekļu samērīgumu, Saeima uzsver, ka sociālās tiesības, uz kurām attiecināma apstrīdētā tiesību norma, ir specifiska cilvēktiesību joma, kas valstu konstitucionālajos likumos un starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos formulēta kā vispārīgi valsts pienākumi.

Regulēšanas mehānisms ir atstāts katras valsts likumdevēja ziņā. Sociālo tiesību realizācija ir atkarīga no valsts ekonomiskās situācijas un pieejamiem resursiem.

Saeima norāda, ka gan konkrētā likuma, gan arī apstrīdētās normas pieņemšanu noteikuši objektīvi faktori, kas saistīti ar ekonomisko situāciju valstī un Latvijas valsts budžeta iespējām.

Pēc valsts neatkarības atjaunošanas likumdevējs no vairākām sociālās apdrošināšanas formām un modeļiem, kas ir vēsturiski izveidojušies un atzīti pasaulē, izvēlējies valsts sociālo apdrošināšanu.

Pastāvot šādai sistēmai, apdrošināšanas pamatprincipus, apdrošināto personu loku, apdrošināšanas riskus, līdzekļu veidošanas kārtību nosaka likumi, un šādai apdrošināšanai ir obligāts raksturs.

Līdz ar to likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu" 3.pantā tika noteikts, ka sociālā apdrošināšana Latvijā ir "pasākumu kopums, ko organizē valsts, lai apdrošinātu personas vai tās apgādībā esošu personu risku zaudēt darba ienākumu sakarā ar sociāli apdrošinātās personas slimību, invaliditāti, maternitāti, bezdarbu, vecumu, nelaimes gadījumu darbā vai saslimšanu ar arodslimību, kā arī papildu izdevumiem sakarā ar sociāli apdrošinātās personas vai tās apgādībā esošās personas nāvi".

Papildu izdevumu kompensēšana saistībā ar bērna kopšanu, kā tas ir vecāku pabalsta gadījumā, sākotnēji nebija paredzēta.

Minētais pasākums tika ieviests, sākot ar 2008.gada 1.janvāri, pamatojoties uz politisku lēmumu, norādīts Saeimas ST iesniegtajā atbildes rakstā.

Līdz ar 2009.gada 16.jūnija grozījumiem, izslēdzot no likuma "Par maternitātes un slimības apdrošināšanu" normu, kas noteic, ka vecāku pabalstu piešķir personai, kura bērna kopšanas laikā gūst ienākumus kā darba ņēmējs vai pašnodarbinātais, tiek nodrošināta valstī ieviestā valsts sociālā apdrošināšanas pamatprincipa darbība - valsts sociālā apdrošināšana garantē cilvēkam noteiktu ienākumu aizvietojumu, zaudējot darba ienākumus.

Personām, kuras, kopjot bērnu vecumā līdz vienam gadam, turpina strādāt, nekādu darba ienākumu zaudējuma nav, turklāt šīs personas, vienlaicīgi saņemot darba algu un vecāku pabalstu, ir labākā situācijā nekā tās personas, kuras, kopjot bērnu, atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā un saņem tikai vecāku pabalstu.

Šīs izmaiņas vecāku pabalsta jomā ir vērstas uz to, lai sakārtotu valsts sociālās apdrošināšanas sistēmu ne tikai īstermiņā, bet arī nodrošinātu tās kā pašfinansējošas sistēmas darbību ilgtermiņā, ņemot vērā, ka šis pabalsts 2008.gadā tika ieviests esošās sociālās apdrošināšanas iemaksu likmes ietvaros - 33,09%.

Vienlaikus tās ir vērstas uz bērna tiesību aizsardzību - pilnvērtīgas vecāku sniegtas aprūpes nodrošināšanu bērnam līdz viena gada vecumam, atbildes rakstā norāda Saeima.

"Vienlaikus Latviju piemeklējušās ekonomiskās krīzes rezultātā, kad samazinās strādājošo darba ienākumi un pieaug bezdarbs, būtiski samazinās ieņēmumi sociālās apdrošināšanas speciālajā budžetā no sociālās apdrošināšanas iemaksām," teikts atbildes rakstā.

Apstrīdētā norma ir noteikta, ņemot vērā straujo ekonomikas lejupslīdi valstī un Finanšu ministrijas makroekonomiskās prognozes tuvākajiem gadiem, kas apliecina, ka tuvākajā laikā nav paredzama ekonomikas strauja atveseļošanās un ienākumu pieaugums sociālās apdrošināšanas budžetā.

Līdz ar to, nepārskatot sociālās apdrošināšanas budžeta izdevumus, tostarp izdevumus vecāku pabalsta izmaksai, valsts speciālā budžeta uzkrājums tiks izlietots jau pāris gadu laikā.

Tādejādi apstrīdētā norma ir nepieciešama svarīgu sabiedrības un valsts interešu nodrošināšanai, proti, lai sabalansētu valsts budžeta izdevumus un ienākumus ekonomiskās krīzes apstākļos, kā arī lai aizsargātu Satversmes 116. pantā paredzēto konstitucionālo vērtību - citu cilvēku tiesības, norāda Saeima atbildes rakstā.

Izraudzītie līdzekļi iepriekšminēto mērķu sasniegšanai ir piemēroti, jo ar apstrīdētās normas pieņemšanu tiek panākta budžeta līdzekļu ekonomija un sabalansētas visu valsts sociālā nodrošinājuma saņēmēju intereses.

Saeima atbildes rakstā norāda, ka ST apstrīdētā norma uzskatāma par samērīgu jeb atbilstošu mērķa sasniegšanai, jo labums, ko iegūs sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām nodarīto kaitējumu, ņemot vērā kopējo situāciju valstī un citām personu grupām noteiktos ierobežojumus.

Nedz tiesiskās stabilitātes, nedz taisnīguma princips neliedz atkāpties no līdzšinējās prakses, kaut arī tā bijusi stabila. Atkāpšanās no līdzšinējās prakses ir ne vien pieļaujama, bet arī nepieciešama gadījumos, kad jāizvēlas piemērotāks un acīmredzami vairāk atbilstošs risinājums.

Pēc Saeimas ieskatiem, konkrētajā situācijā ir pieļaujama atkāpšanās no personai labvēlīgāka tiesiskā regulējuma, ja indivīdam dota iespēja saprast šādas rīcības motivāciju, kā arī to, vai tas šajos apstākļos ir objektīvi nepieciešams un vai pārkāpums nav patvaļīgs.

Saeima arī pauž viedokli, ka tiesiskās paļāvības princips ir konstitucionāla vērtība. Tāpat konstitucionāla vērtība ir citu personu tiesību aizsardzība un sabiedrības labklājības nodrošināšana, efektīvi pārdalot kopējo labumu un sabalansējot valsts ienākumus ar izdevumiem.

Saeima uzskata, ka vairāku konstitucionālo vērtību savstarpējas mijiedarbības gadījumā likumdevējam ir rīcības brīvība noteikt atbilstošāko risinājumu.

LETA