Drukāt
Speciālisti atzīst- bērns gribot vai negribot nozīmē pārmaiņas un zināmu krīzi attiecībās. Kādu ģimeni tas skar vairāk, kādu – mazāk. Kādēļ? To Māmiņu Kluba radio skaidroja seksologs un pārmaiņu treneris Artūrs Šulcs un psihoterapeite Inta Zīle.
Bērniņa ienākšana ģimenē ir skaists brīdis – tā apgalvo gandrīz visi un tā tam būtu jābūt. Tomēr, ko iesākt, ja tā nemaz nav? Ja pēc bērna pietiekšanās šķiet – attiecības brūk un jūk?
Kā skaidro seksologs Artūrs Šulcs, tikai šķietami bērni dzimst pieaugušiem cilvēkiem. Jā, fiziski un juridiski taču mēs visi skaitāmies pieaugušie, taču kas notiek mūsu ķermeņa „iekšpusē”? Izrādās, ka ir daudz gadījumu, kad aiz pieauguša cilvēka maskas slēpjas pusaudzis vai pat bērns. Tad tas vairs nav nekāds pieaugušais, bet gan cilvēks, kurš iestrēdzis pusaudža gados vai bērnībā un tāda arī būs viņa uzvedība.
Šādās ģimenēs, kur vai nu viens vai abi vecāki neatbilst pieaugušā statusam arī garīgi, bērns var būt liela trauma, jo ko gan nozīmē kļūt par mammu vai tēti „pusaudzim”, vai pat „bērnam”?!
„Bērnam” bērns?
Ja kāds no pāra ir iestrēdzis emocionāli un garīgi bērnībā, arī attiecības ar partneri tiek veidotas tā, ka viņš izturas kā bērns, bet partneris spēlē vecāka lomu. Pasaulē nākot jau pāra mazulim, pieaugušais „bērns” izjūt konkurenci ar paša radīto mazuli.
Ja cilvēki to neapzinās un nemeklē palīdzību, attiecības nevar būt pozitīvas.
Kādā gadījumā pārim bērns neradīs problēmas?
Laba prognoze attiecībām ir tad, ja abi pārī ir ar pieaugušā identitāti, kā arī, ja viņi grūtniecības laikā daudz runā un gatavojas mazuļa ienākšanai ģimenē.
Grūtniecības laiks ir jāizmanto pareizi, lai stiprinātu pāra attiecības. Tas notiek sarunājoties par savu ģimeni, bērnības atmiņām, attiecībām ar vecākiem, par partnera ģimeni, viņa attiecībām tajā. Ja nav iespējas izrunāties ar partneri, sieviete noteikti jau grūtniecības laikā var doties pie psihoterapeita un gatavoties šādā veidā gan dzemdībām, gan laikam pēc tam, jo kā zināms – pat ja tikai viens no pāra sāk sevi mainīt, otrs ar laiku tīri automātiski mainīsies līdzi.
Gribēts bērns – mazāk raižu?
Ja pāra attiecībās viss ir kārtībā, bērns ir tikai loģisks šo attiecību turpinājums. Parasti ģimenē bērniņš ienāk līdz pāra 5 gadu kopā būšanas „jubilejai”. Protams, ir izņēmumi. Ja bērniņš ir gribēts, pozitīvā gadījumā to ir vēlējušas cilvēku pieaugušās „daļas”, un, ja pārim ir labas attiecības ar saviem vecākiem, īpaši sievietei ar mammu un vīrietim ar tēti, kā arī sievietei ir sakārtota sievišķā, bet vīrietim – vīrišķā identitāte, šāds pāris daudz vieglāk spēs piemēroties trešā ienākšanai ģimenē.
Gribēts bērns, bet kādēļ?
Bieži vien bērniņš ģimenē ir gan gribēts, tomēr finālā attiecībās tā vai tā ir krīze. Tas notiek tādēļ, ka ne vienmēr tie motīvi, kāpēc cilvēki grib bērnu, ir pareizi. Bērnu grib ne tikai tādēļ, ka cilvēki viens otru mīl, grib viens otra turpinājumu, grib priecāties par kopējo iznākumu, bet brīžiem ir slēptie motīvi:
– bērns ir garantija, ka esmu pieaugušais,
– bērns ir iespēja tikt ārā no attiecībām kas ir pataloģiskas, piemēram, ar ģimenes locekļiem,
– bērns ir „biļete” uz vīrieti un tā tālāk.
Tās visas ir ilūzijas, ka ar vienu „šāvienu nošaus vairākus zaķus”, tomēr tā tas nekad dzīvē nav.
Vairāk par pāra attiecībām ģimenē klausies ŠEIT!
ap 8 mēnešiem sāku mēģināt ieviest...
atskaitot pirmo mēnesi, kad viņš ļoti...
par katru sīkumu, negribējās palikt vienai, esmu ļoti
sabiedrisks cilvēks, strādāju līdz pat pēdējai dienai,
jo grūti nebija un vareju izturēt, vismaz darbā ar
kolēģiem varēju parunāt, tagad, kad vīrs darbā, ļoti
grūti visu dienu pavadīt tikai ar bērnu, sāku
sarunāties ar kaķi, kursh man protams neatbild.....ļoti
priecājos, ja atbrauc kādas draudzenes vai radiņi ciemos,
vai arī paši taisam radu apciemojumus, tad jūtos atkal ,
ka viss kārtībā.....Vislabākie brīži ir tad, kad varu
pabūt viena ar sevi, palasīt žurnālus, uzkrāsot nagus
vai vienkārši nedarīt neko.....
ļoti pietrūka sabiedrības, pietrūka mana darba un
kolēģu. Bet tagad, ar otro pat kaut kā izbaudu to, ka
esmu tikai ar mazajiem, nu reizēm jau gribētos vairāk
sabiedrības, it sevišķi ziemā bija grūtāk, kad tik pa
māju.
arī krīze.
īstenībājau viņš ļoti daudz laika pavada ar bērnu un
vēl strādā divos darbos. Bet es laikam šobrīd būtu ar
mieru mainīties lomām. Jo esmu tāds cilvēks,kurš bez
sabiedrības nevar. Tā ka kaut kādas pārmaiņas jau
katrā ģimenē ieness bērniņš. Māmiņai ir jāpavada
vairk laika vienai-bez mazā,lai sakopotu spēkus un atkal
būtu laba mamma un sieva@
es, kad paliku stāvoklī aizgāju prom no darba un visu
laiku lielākoties biju viena pati mājās, jo vīrs pa
dienu strādāja. Laikam ritot mani sāka nomākt depresija
un pamazām es kļuva īgna, ar dzīvi neapmierināta, visu
laiku pukojos un dusmojos. Man bija grūti savas emocijas
savaldīt un turēt tās sevī. Bieži strīdējāmies, es
strīdējos arī ar citiem tuviniekiem, bet kad piedzima
meitiņa, viss likās tik brīnišķigi jauki un pasakaini.
Es tik tagad domāju, kāpēc es tāda biju, šobrīd man
liekas, ka dusmām un nepatikai nebija pamata.
ka nav ko publiski gausties. Man gan arī abi bērņuki ir
plānoti, bet gaidot otro bērnu man bija tik šaušelīgs
garastāvoklis, nu es varēju kašķēties par visu, ļoti
daudz tajā laikā ar vīru rūcām viens uz otru, es gan
centos savas emocijas paturēt pie sevis, bet nu ne vienmēr
tas izdevās, bet nu re kā tagad atkal viss ir ok. Bet nu
noteikti ir vieglāk ja jaunajiem vecākiem kāds
piepalīdz, bet ja nav tad atcerēties, ka bērniņš tik
maziņš nebūs vairs nekad un mēģināt izbaudīt mirkli.
Vienkārši jāiemācās atrast visā pozitīvo, lai cik
grūti tas nebūtu un tad viss jau būs labi
bērnības un precējušies 3 gadus. Bērns bija ļoti
gaidīts, tikai vīram ir mazliet greizsirdība, ka es veltu
bērnam vairāk laika neka viņam. Bet viņš to saprot un
pieņem.
gatava lieliem pārdzīvojumiem.... ja man būtu
grūtniecība lieliska kā visiem normāliem cilvēkiem
būtu jauki... otra meitiņa jau vieglāk saprast visu..
īstajā laikā.
pārbaudijumiem, bet kad mazajai palikās gadiņš viss
lēnām sāka normalizēties, otrais bērniņš, laikam ar
gadiem nāk gudrība...