Drukāt
Visi, kuri ir kādreiz dzīvē precējušies zina, ka pirms kāzām līdz ar patīkamo satraukumu rodas arī šaubas – vajag vai tomēr nevajag precēties? Māmiņu Kluba radio ģimenes psihoterapeits Sandis Dūšelis un Kāzu aģentūras vadītāja Dace Miezīte stāsta par iemesliem kādēļ cilvēki izvēlas stūrēt laulības ostā.
Kad un kādēļ precēties?
Kā stāsta Dace Miezīte, Kāzu aģentūras vadītāja, precas dažnedažādākie pāri: gan tādi, kas ir kopā tikai mēnesi un gadās viņus redzēt pēc vairākiem gadiem jau ar mazuļiem, gan pāri, kuri ir kopā 5, 7 un 10 gadus.
Iemesli kāzām ir katram pārim atšķirīgi: vieni kāzas uztver kā mazliet lielāku dzimšanas dienas ballīti, citiem kāzu process tiek uzbūvēts kā grandiozs pasākums un neapšaubāmi, cilvēki precas, jo vēlas pavadīt ar otru cilvēku visu mūžu.
Sandis Dūšelis skaidro, ka viņš vēl savā dzīvē nav sastapies ar pāriem, kuri nav šaubījušies pirms kāzām, tomēr lielākais vairums cilvēku, izvērtējot visus plusus un mīnusus, šaubām tiek pāri un mij gredzenus.
Ko iesākt ar šaubām?
Galvenais jau ir ieklausīties savā sirdsbalsī un savās jūtās pret otru cilvēku, savās domās, sapņos par nākotni. Noteikti ir pietiekoši daudz cilvēku uz pasaules, kuri teiks – man nebija nekādu šaubu un ir cilvēki, kuriem pirms laulībām tomēr šaubas bija, bet sirds pateica, ka nolūkotais cilvēks ir īstā izvēle un ieguvums apprecoties būs tomēr lielāks, nekā to nedarot. Svarīgi ir saprast, ka šaubas pirms kāzām ir normāla parādība. Ir cilvēciski atrasties vienmēr meklējumos pēc ideālas situācijas. Ja nu gadījumā pāris pats netiek galā ar domām–es mīlu, bet man ir zināmas šaubas, lietderīgi ir meklēt speciālista konsultāciju.
Ko darīt, ja neprec?
Laulība ir publisks paziņojums apkārtējiem - baznīcā vairākas nedēļas pirms kāzām jauno pāri uzsauc, Amerikā kāzās jautā, vai kādam ir iebildumi.... Tas ir paziņojums sabiedrībai, ka pāra statuss mainīsies - es, kā precēts vīrs/sieva neesmu vairs „dabonams/a”. Ir tomēr pāri, kuri dažādu iemeslu pēc izlemj savu kopdzīvi oficiāli nereģistrēt. Labi, ja tāds ir abu lēmums, tomēr bieži gadās, ka viens no pāra ļoti vēlas, bet otrs ne par ko nav pierunājams uz šo soli.
Problēmu risināt var runājot ar partneri atkal un atkal, cenšoties noskaidrot iemeslus, kādēļ nav vēlme attiecības padarīt oficiālas. Jāstāsta arī par savām izjūtām un to, kādēļ tad ir šī lielā vēlme precēties. Ja no partnera saņemsiet atbildi, ka viņš vēlas pavadīt visu dzīvi kopā, neuzskata otru cilvēku par lieto, ko, kad tā nolietosies, varēs nomainīt ar jaunu, ka mīl – iespējams, ir jāsamierinās ar neprecēšanas faktu. Tomēr, ja rodas sajūta, ka neprecēšanai ir cits iemesls, jāizsver, vai tiešām ir vērts saglabāt attiecības, kur netiek piepildīti mūsu nozīmīgākie sapņi.
Vairāk par kāzām klausies ŠEIT!
nesakot. Tikai sameklēt lieciniekus, kas ir nepieciešami.
Bet pagaidām kaut kā mums pieklusis šis precību
jautājums. Negribās kaut kā būt baigajai iniciatorei,
tomēr gaidu ko no vīrieša, kādu reālu darbību, nevis
tikai vārdus: davaj apprecamies!
nenormali igni par to, jo vienmēr visus pasakums svinam ar
opi un omi....pagaidam ir doma, ka dzivokli remontinju
vajadzetu uztaisitt, tur naudinju vajag, par preceeshanos uz
laiku jaaizmirst...
lieciniekiem-jo mani arī apgrūtinās liekas acis un
fotoparāti,jo visa uzmanība būs tikai mums.....
nuss sākās čīkstēšana no vecāku puses, kā mēs
neuzaicināsim to cilvēku un šo cilvēku, ar tagadējo
prātu vispār nevienu neaicinātu.... es laikam viarāk
biju nogurusi no tām daudzajām acīm...
lieciniekiem un miers
baidos,lai neapvainoju vecākus un pāris draugus
mamma27-tev bij balta kleita??
kaut kā nevarējām saņemties. tad nu izdomājām,ka
gribam mazo un lai viss būtu tā pa ritīgo, vajag arī
apprecēties. Tad nu tā uz fikso arī viss notika.
bija skaisti. Ne viesu, ne vecāku
īpašā diena-slepenās kāzas,jo pārējie par kāzām
uzziņāja tikai pāris nedēļas pēc mūsu lielā
notikuma.Draugi bija varen dusmīgi
naudas. Viss no izdomas un viesiem atkarīgs. Ja viesi ir
smalki snobi un nemāk pa lustīgo izklaidēties, tad tas
viss dārgums tev neko nedos.
precēties. Nedomāju, ka būtu viņu kaut kā spiedusi uz
to. Abiem tas likās normāli, gribējās ģimeni,
gribējās to solījumu, kas it kā neko negarantē, bet ir
tik skaisti.
naudas... lai uztaisitu TĀDAS kāzas, kas paliek mums visu
mūžu atmiņā un viesiem arī.. lai ir jautri un
grandiozi... tas papīrs mums nav vajdzīgs, bet notikums
gan!!!
nesteidzamies
aprecēsimies
man arī paziņās ir tādi cilvēki, kas saka, nafig
precēties, ja pēc tam jāšķiras. nu ar tādu domu nudien
nevajag precēties...
jo ja precas, tad taču precas ar domu, ka tas ir uz mūžu!
žēl ka apkārt draugi šķiras. tas tāds nelāgs
piemērs, bet tas jau nenozīmē, ka tāpat būtu arī Jums!
visam savs laiks..
sajūtas, kas vinjam būs uz pleciem uzvelta = kaa vinjsh
saka....Nez kapec, bet ''NORMāLS '' teikums no vinja puses
atskaneja sarunaa ar musu draugiem - kaads tolks mūsdienas
ir preceties, ja tapat būs jāšķiras, jo tā notiek ar
visiem mūsu draugiem...laikam jau vinjam bail.....
kas mainīsies.. un ja neapprecēsies tad nemainīsies?
vai, sandrulish, Tu esi pajautājusi, no kā tieši viņš
baidās - kas tieši viņaprāt var mainīties? reāli tas
taču ir tikai papīrs. ja vienīgi pats iedomājas, ka nu
viss būs savādāk.. tad droši vien arī būs.
Kāzas tika sarīkotas 3 mēn. laikā. Līdz ar to
domāšana sākās kādu laiku pēc kāzām.Bet visādi
citādi - kādēļ jānoskaņojas, ka kaut kas mainīsies!?
Mums nekas nemainījās! Arī tad, ja nebūtu precējušies,
kašķīši ar gadiem tāpat rastos!
manejais vēl nav uz to gatavs un vinjam bail,ka tad muusu
attiecības mainiisies....
tā ir ļoti individuāla un atšķirīga ..!