Mīļās māmiņas! Kad tad vēl, ja ne tagad mūsu
mīlulīši būs tik tuvi mums!!! Un, manuprāt, tieši
šobrīd ir tas laiks, lai parādītu,cik ļoti viņus
mīlam! Laiks paskries vēja spārniem, kad
sapratīsim-mazie jau ir lieli. To var redzēt ik
dienu(mazie aug ne pa mēnešiem vai nedēļām, bet pa
dienām un stundām, pilnīgi saskrien asaras acīs un ir
vēlēšanās, lai laiks apstājas)! Drīz vien tik daudz
laika ar mums pavadīt, tik daudz glāstus un mīļošanas
mazie vairs negribēs saņmet kā tagad...
Man prieks, ka daudzas māmiņas ir sapratušas, ka ne jau
nospodraināta māja, bet mierīgs un apmierināts mazulis
ir svarīgāks!
Manam dēliņam ir 4 mēneši. Tā, kā pirmos trīs
mēnešus mūs mocīja punča sāpes, tad vienīgais
variants (no gandrīz visiem) kā mazināt nepatīkamās
saūtas bija nēsājot un ucinot uz rokām! Tā nu mazais
pierada! Aizmiegam arī uz manām rokām! Atminos tikai
pāris gadījumus, kad aizmiga pats! Sākumā mani tas gan
dzina izmisumā un sāpēja ļoti mugura... Bet tad, kad
iegādājamies lielo vingrošanas bumbu, manas muguras
sāpes pārgāja un dēliņa puncītis tik ļoti vairs
nesāpēja. Un iemigšanas process ir vieglāks.
Taisnība ir, ka pie pirmā mazuļa sauciena nav jāņem
rociņās!!! Bet ilgi raudāt, it sevišķi pusīšiem,
ļaut nedrīkst!
Mazo ņemu rociņās bieži, varbūt pat pārāk bieži! Jo
man pašai to ļoti gribās-sajust mazuļa tuvumu viņa
elpiņu un mīļumu un zinu, ka viņam arī! Bet tad, kad
man kas mājās darāms, tad ieslēdzu mūziku un lieku
viņu uz aktivitāšu paklājiņa vai gultiņā, kur vis
apkārt viņam ir mantiņas, kuras var apskatīt un
aptaustīt.
Un noteikti mazulim ir jāmāca būt patstāvīgam jau no
pašas mazotnes un ļaut viņam būt vienam pašam
spēlējoties! Nesēdēt ilgi blakus! Jo savādāk viņš
domās, ka mammai jabūt vienmēr ar viņu. Vēlāk viņš
jūms neļaus atiet ne uz soli! Mazulis pats tevi
pasauks,kad gribēs redzēt!
Bērniņiem ir jājūt, ka mēs esam šeit priekš viņiem
un jāatbalsta tos un galvenais jāparāda, cik ļoti viņus
mīlam!Māmiņas, cik daudz mīlestības jūs dosiet
mazulim, tik pat bērniņš to dos jums pretī un turklāt
mīļots un laimīgs bērniņš būs daudz patstāvīgāks
un veiksmīgāks turpmājakā dzīvē.

katram bērniņam katrā situācijā ir nepieciešama
individuāla pieeja. Ne vienmēr, kas der manam mazajam, der
arī citam nomierināšanai. Rokās paņemšana nav
lutināšana. Galvenais ir mazajam ļaut just, ka viņš ir
mīlēts, gaidīts un, ka viņam līdzās ir vecāki, kas
viņu sargā un lolo. Es domāju, ka nav tādas atbildes uz
jautājumu - CIK DAUDZ DRĪKST mazo ņemt rokās? Ko gan te
lai saka? 11 reizes dienā? Muļķības! Katra mamma pati
jūt, kad bērniņš vēlas izjust viņas mīlestību, kad
bērniņš vēlas būt apskauts, apmīļots. Katrai mammai
bērnu audzināšanā un mīlēšanā ir sava pieeja. Sev
viena otru pielīdzināt nevaram. Arī man ir zināms
gadījums, kad omei "opā" (tātad - rokās) ik pa
pusstundai prasās jau puika, kam pāri trīs gadiem, bet ne
vienmēr tas ir dēļ tā, ka "pārāk bieži" viņš rokās
ņemts. Katrā gadījumā jāiedziļinās arī no
psiholoģijas viedokļa. Varbūt ir kāda problēma, ar ko
bērns nevar sadzīvot, varbūt ir tā, ka bērns jūtas
neaizsargāts, nedrošs, nenovērtēts, un tāpēc prasās
bieži "opā".

Atvase,
es varbūt varu no sava puses ieteikt padomu par to
midzināšanu: Es pabaroju mazo un ielieku viņu gultiņā
(nekas, ka pie krūts pusaizmidzis), apsedzu un tad no sāna
pieliecos pie viņa, roku uzliekot uz vēderiņa, vai
sāniņa. Aizveru acis un un imitēju, ka esmu aizmigusi,
spēcīhāk un lēnāk arī elpojot. Tad mazais skatās
griestu lampiņās, paskatās uz mani, brīžam padarbojas
ar manu degunu un tad aizmieg. Varbūt pamēģini. Protams,
jāvadās pēc situācijas, ko viņš tajā gultiņā dara,
jo mums periods, ka gribas velties uz vēdera, bet šajā
gadījumā mana plauksta pār viņu to neļauj darīt. Ja pa
daudz sagriezies, atkal nolieku uz muguras. Bet galvenā
lieta, ka tā mammas galva ir maksimāli tuvu viņa
sejiņai, lai viņš jasūt mammas klātbūtni. Es arī neko
nerunāju ar bērnu. Un tā viņš patstāvīgi aizmieg

Varu atbildēt miledijai , ka man bija tāds bērns , kurš
bija jānēsā tikai un vienīgi uz rokām, pusdienas
taisu , bērns uz rokām, labākajā gadijumā sēdēja uz
galda blakus, eju uz tualeti bērns bļaudams līdz , pa
ielu ejot , labi ja 10 soļus nogāja atkal bļāva uz
rokām , tik žēlām asarām ! Meitiņai bija 2 ar pus
gadu , ka nēsājot viņu uz rokām , man dēliņš piedzima
34 nedēļā , biju mēnesi prom no mājām un meitiņu tik
satiku , kad tētis atveda ciemos pie manis uz slimnīcu un
, kad biju mājās viņa jau bija aizmirsusi , ka es viņu
varētu nēsāt uz rokām! Mēs pašas to pieļaujam , jo
tomēr ir , tāds moments , kad ir jānovērtē situācija
, kad bērnu ņemt uz rokām un kad ne!

Mēs abus mazos ņēmām rokās-gan tā pat vien,gan tad kad
raudāja! Pat nevaru iedomāties neņemt mazos rokās-mēs
to darām joprojām Domāju,ka tā izlutināt nevar-gluži
otrādi,bērni paliek mīļāki

Manam mazajam tagad ir 7 mēneši. Daudzi mani nosodīja, ka
izlutināšot savu puiku, jo pirmos 5 mēnešus , kamēr
viņš vēl nemācēja spēlēties uz grīdas, es viņu
ļoti daudz auklēju un neļāvu viņam raudāt, centos
uzminēt viņa vajadzības. Tagad savos septiņos mēnešos
viņš patstāvīgi spēlējas uz grīdas, ziņojot tikai
tad kad vēlas ēst, gulēt vai nomainīt autiņbiksītes.
Pats svarīgākais viņš nebaidās nenoviena, viņu var
auklēt jebkurš. Vienīgais mīnus viņš pats nemāk
aizmigt, bet man sagādā gandarījumu viņu pirms miedziņa
samīļot, ņemot vērā ka visu laiku viņš nospēlējies
viens.

Es arii mīļoju un nēsāju bebīti gan tad, kad viņš ir
satraucies, gan tad, kad viņam apnicies gulēt un iepzīt
pasauli uz sedziņas vai ratiņos. Man ir tāds uzskats-
šis taču ir mans bērniņš un man to nebūs tik audz, lai
es mierīgu sirdi ļautu viņam raudāt un viņu nenēsāt,
baidoties, ka viņš pieradiis vai izlutināsies. Jo, kurš
gan ir redzējis 2-gadīgu bērnu, kuru vecākiem ir
jānēsā tikai un vieniigi uz rokām?-tas viss ir
pārējoši.

Pilnībā pievienojos, ka mierinot un mīļojot savu
bērniņu rokās, viņu izlutināt nevar! Mans dēliņš (5
mēn.) gan rokās (tēta labāk) rokās negrib
nomierināties, mammas rokās viņam patīk iepazīt
apkārtni, visu vērot utt. Diemžēl, bet rokās dēliņš
arī nemidzinās. Iemieg tikai ar krūts palīdzību un
mammas klātbūtni. Pats neiemieg un nezinu, kā no tā tikt
vaļā. Varbūt varu lūgt kādu padomu?

es ari panemu rokas lai nomierinatu, nedomaju ka ar to var
izlutinat .bernam jau vajag to drosibas sajutu sajust, ka
blakam ir vina milie pie ka aiziet un izstastit savas bedas
jo citu jau vinam nav...

Es savu mazuli (8.5 mēn) vienmēr mīļoju un mierinu,
piespiežot sev klāt, paglāstot galviņu un aprunājoties.
Nemaz neļauju viņam aizkliegties, jo tā viņš tikai
vairāk sakreņķējas un p';ec tam tāpat jāmierina un
vēl ilgāk - kādēļ tad vispār jāmoka mazais..

Es arī pilnīgi noteikti nepiekrītu, ka bērniņu var
izlutināt, ņemot rokās ikreiz kad viņš to vēlas,
domāju, ka tādā veidā tikai un vienīgi viņam var
radīt drošības sajūtu! Kad vēl ja ne šajā bēbīšu
vecumā būs iespēja izveidot un nostiprināt ciešu un
drošu kontaktu ar savu bērniņu!

Bērna samīļošana/mierināšana uz rokām, tādā veidā
izrādot mīlestību un rūpes, nekādā ziņā nav
izlutināšana!! Ļaut bērnam visu darīt, tai skaitā
lauzt mantas, visu pirkt pēc pirmā pieprasījuma, lūk,
tas, manuprāt, jau ir izlutināšana.

Es piekrītu Andzelai, ar pirmo bērnu man arī gāja
grūtāk, bet ar otro, samīļošana ik reizi, un
brīnumaini ir tas, kad mazākā nokrītot neskrien uzreiz
pie mansi raudādama, tik paberzē un saka bums vai au....
tad mēs censāmies izrunāt, kāpēc viņa nokrita un viņa
ļoti centīgi savā valodiņā stāsta, Tāpēc, noteikti
es saku ka tās ir muļķības, kad mazo bērnu ņemot
rokās var izlutināt, nē noteikti nevar....

Sāksim jau ar to , ka katrs bērniņš ir savādāks un
katram ir vajadzīga savādāka pieeja un ir laimīga tā
mammīte , kura neļaujas panikai un jau ir izzinājusi ,
kā mierināt savu bērniņu ! Pēc savas pieredzes
varu teikt , ka ja bērniņš tiko iečīkstas nav jāskrien
un jāņem viņš rokās , jālauj nedaudz pačīkstēt ,
vienlaicīgi ar viņu parunājot , var gadīties , jau ka
izdzirdot balsi bērniņš nomierinās , bērniņiem līdz
gadam ir lielas bailes palikt vieniem! Ja bērniņš
nenomierinās vajag pieiet klāt un pačubināt ,
paglāstīt, pamasēt varbūt puncīti , ja vel nav miera ,
tad tikai paņem uz rokām , es saprotu , ka tas viss ir
sirds plosoši , bet paraudāt , lai cik tas banāli
neizklausās , ir veselīgi!
Īstenībā lielāko daļu bērniņš ir raudulīgs, ja
gāzītes maisa , vai gribas atkal ēst un īpaši kad
vēlas mammas siltumu un mīļumu , bērniņš 9 mēnešus
ir pieradis būt visu laiku kopā ar mammu un dzirdējis
mammas sirds pukstus , jutis mammas smaržu , bērniņš nu
ne kādīgi no tā netaisas atteikties!!! Nedomāju , ka tā
var bērniņu izlaist , kad bebis sāk rāpot , gan vairs
ar nēsāšanu nevajag aizrauties , jo tad vairs pat uz
tualeti nevarēs aiziet!!!

es arī vienmēr esmu mīļojusi un ņēmusi uz rokām savu
meitiņu, lai nomierinātu. tāpat arī krūts bieži ir
izmantota mierināšanai. Neuzskatu, ka tā ir bērna
izlutināšana. Tagad meitai ir 1.3 gadi. i krūti vairs
neprasa jau mēnesi un arī pa rokām daudz dzīvoties
negrib. Kāda tad tur izlutināšana. Man šķiet, ka tā ir
pašsaprotama rīcība, lai bērns ātrāk nomierinās un
jūtas mīlēts un drošībā.

Nekad neesmu uzskatījusi, ka uz rokām ņemšana bērnu var
izlutināt, taču ar pirmā bērna mierināšanu man gāja
grūtāk, nekā tagad - ar otro. Faktiski es paļaujos tikai
uz vienu gudrību - bērnu mierināt, samīļojot un
piespiežot viņu sev maigi klāt!

Kad bēbis vēl bija pavisam mazs, devu krūti, lai
mierinātu - es zinu, ka tas nav visai pareizi (un Diāna
šodien radio gan jau to arī pateiks), bet citādāk man
nesanāca - pie mammas pupa bērns ir laimīgs un
mierīgs

Starp citu, nekādi šūpulīši un vibrokrēsliņi - tie
nav priekš mums, mēs paļaujamies uz savām rokām!