Vasaras, kuras atcerēties!

Kad par turpmāk rakstīto sāku satraukties/bēdāties un par to diskutēju ar draudzeni, viņa smaidot atbildēja - ko gan es iespringstot, tieši šīs būs tās vasaras, ko bērns, kad izaugs, atcerēsies ar vislielāko prieku. Stāsts ir par to, kā mūsu bērns šovasar izdomāja pārcelties uz laukiem... pavisam!!!

Šī vasara mūsu ģimenē ir pārmaiņu vasara. Procesi ir sakārtojušies tā, ka laikā, kad bērna ikdienas bērnudārzs ir slēgts uz atvaļinājumu laiku, nevaru pati savu četrgadnieku izklaidēt, bet tas jāuztic omei. Jā, ome ir tā, par kuru saka "sēž mājās", bet mēs, māmiņas, ļoti labi zinām, ko vispār nozīmē "sēdēt mājās", jo mājās nekas nestāv uz vietas, tai skaitā sieviete. Puika vienmēr ar lielu baudu brauc ciemos pie omes, jo viņiem izveidojušās ļoti tuvas un sirsnīgas, uzticības pilnas attiecības. Viņiem ir viņu darīšanas, kurās es pat nemēģinu iedziļināties - laikam jau tādēļ, ka nav jau mammai jābūt par "korķi visiem caurumiem", nav viss jākontrolē un jāzina.

Bērna gatavošana "atvaļinājumam" laukos notika jau savlaicīgi. Ja vēl ziemā bija plānots, ka puika pa laukiem bez vecākiem padzīvos nedēļu, tad, pienākot pavasarim, sapratām, ka tās būs vismaz 2, ja ne pat 3 nedēļas. Jautājām bērnam piekrišanu un no tā brīža sākās nepacietīga gaidīšana, kad tad bērnudārzs beigsies un viņš varēs baudīt atvaļinājumu. Paskaidrojām, ka nedēļas nogalēs brauksim pie viņa ciemos, ko arī īstenojam. Tāpat norādījām - ja viņš vēlēsies, varēs braukt mājās arī ātrāk nekā mēs esam paredzējuši, bet nu viss ir izvērties savādāk. Biju pieteikusi t.s. maiņas bērnudārzu, kuru apmeklēt būtu jāsāk nākošnedēļ, bet bērns nemaz negrasās atgriezties pilsētā. Tā vietā viņš paziņo, ka pie omes dzīvošot visu vasaru...

Šajā momentā sākas mani iekšējie konfliktiņi, kurus noteikti gribu izteikt, cerot, ka radīšu atbalstu, mieru vai citas atziņas... Iekšējie konflikti ir tādēļ, ka es vienlaikus jūtos labi un slikti par šo viņa izteikto vēlmi.

Labi, jo:

1. es saprotu un pat zinu, ka bērnam vasarā vajadzīgs "atvaļinājums", jo nevar taču 12 mēnešus gadā apmeklēt bērnudārzu,
2. zinu, ka laukos viņam ir daudz vairāk interesantu darbiņu, ko darīt, kur lomu īpaši nespēlē tas, ka darbiņi dienu no dienas atkārtojas - tāpat tie saglabā savu īpašo vērtību.

Slikti, jo:

1. es nebūšu diendienā piedalījusies vismaz 2 mēnešos sava bērna dzīves, satiekoties vien nedēļas nogalēs,
2. uzkrauju citiem cilvēkiem sava bērna audzināšanas "nastu".

Šajās nedēļas nogalēs, ko satiekamies, redzu, kā mans bērns pieaug un kļūst patstāvīgs, kļuvis tik mierīgs un nosvērts, kas man ļoti lēnām kļūst par pierastu viņa uzvedību. Mums gan šis gads pēc būtības bija ļoti atšķirīgs no iepriekšējiem, jo bērns kļuva daudz savādāks - mūsu visu kopā būšana ir kļuvusi daudz mierīgāka, daudz foršāka. Es reāli sāku baudīt to, ka man ir bērns, nevis katru rītu mostos ar domām "nu tā, ko viņš šodien sastrādās, kaut tikai mēs pēc iespējas mierīgāk to aizvadītu, bez lielām bļaušanām". Kad satiekamies, es izjūtu tiešām foršu atkalredzēšanās prieku. No vienas puses - laikā, kad neesam kopā, lieliski atpūšamies viens no otra, laiks tiek ļoti veiksmīgi aizpildīts ar dažādām aktivitātēm, ka ne viens no mums trim negarlaikojas vai nepaspēj saskumt. No otras puses - mēs taču esam ģimene, mums taču būtu jābūt nepārtraukti kopā. Vai tomēr ir iespējami izņēmumi?

Ir sarunāts, ka vakaros, kad puikam rodas tāda vēlēšanās, viņš zvana mums. Pirmajā dienā izdarīju kļūdu un biju pirmā, kas zvanīja - puika pēc tam esot bijis sabēdājies. Turpmāk tā vairs neesmu darījusi, līdz ar ko visi šie zvani no viņa puses bijuši kā jautrs piedzīvojums - viņš piezvana, izsmejas, īsu mirklīti apstāsta, ko ir darījis, un prom ir. Kad taujāju - vai nevēlas braukt mājās, atbild, ka nē, ka viņam esot atvaļinājums un ka visu vasaru dzīvos pie omes, bet es varētu biežāk aizbraukt ciemos. Ja tie nebūtu 250km vienā virzienā, ļoti labprāt brauktu ciemos arī nedēļas vidū, bet tas ir visai sarežģīti, jo laikietilpīgi.

Ik reizi taujājot, vai nevēlas braukt mājās, vienmēr ceru, ka atbilde būs "nē!", jo šeit es viņam varu piedāvāt vien bērnudārzu un pāris stundas "uz pilsētas bruģa" darbdienu vakaros kopā. Laukos viņam tiek veltīta 100% uzmanība nepārtraukti, aktivitātes, kas viņam tajā brīdī šķiet tīkamas, režīms, kāds viņam ir ērts. Jokojoties prasām, vai paliks dzīvot pie omes pavisam un rudenī ies vietējā bērnudārzā, tad gan pilnīgā nopietnībā atbild, ka nē - tad braukšot mājās un iešot uz savu bērnudārzu. Tad jau laikam mums pastāv cerības, ka bērns atgriezīsies!

Pastāstiet par savām sajūtām attiecībā uz bērna vasarām pie vecvecākiem, bez vecāku klātbūtnes.