Ķermeņa masāža
29.04 15:30-16:30
Brīvo vietu skaits: 1
Runājoties ar kādu no savām paziņām, nonācu pie pārdomām par bērnu audzināšanas metodēm. Patiesībā, saistībā ar šo tēmu kāds jautājums galvā pavīd nepārtraukti, taču konkrēti par šo- pirmo reizi.
Proti, paziņa stāstīja, ka viņa savu bērnu katru dienu vērtē ar plusiņiem un mīnusiņiem. Ja uzvedība Tomam bijusi laba, tad viņam pienākas plusiņš, bet, ja konkrētajā dienā kaut kas sastrādāts, nav klausījis skolotājai, nav paveicis mājas darbus vai gluži vienkārši izmētājis drēbes, pienākas mīnusiņš. Un savācot noteiktu skaitu plusiņu, mazais skolēns par to saņem atlīdzību- naudu.
Atzīšos, ka par to biju nedaudz šokēta, taču pie sevis sāku prātot – ja jau tas strādā, tad jau laikam metode ir pareiza.
Man vecāki nekad nav maksājuši par to, ka es veicu tik pašsaprotamus darbus, kā apgūstu skolas vielu, izpildu mājas darbus vai pēc vakariņām nomazgāju traukus. Tie šķita pašsaprotami pienākumi. Taču lielākais klupšanas akmens mūsdienās laikam ir jau sen zināmais fakts, ka bērniem tiesību ir vairāk nekā pienākumu, tāpēc ar pēdējiem bieži vien rodas sarežģījumi.
Un šādās reizēs vecākiem gribot negribot no kabatas jāvelk ārā jaunas audzināšanas metodes, piesolot par it kā pašsaprotamu pienākumu veikšanu naudu. Vai jums tas šķiet normāli? Man nē!
Iespējams, es domāšu savādāk, kad mana vecākā atvasīte sāks iet skolā, taču šaubos. Vispirms, manuprāt, primāri ir svarīgi ar saviem bērniem izrunāties, pārrunāt katra pienākumus, ja nepieciešams, sasaukt ģimenes sapulci, lai sadalītu veicamos darbiņus, jo bērns pie pienākumiem jāradina jau no mazotnes (te es nedomāju zīdainīšus, bet gan tādus bērnus, kuri jau spēj paši pēc sevis savākt netīrās zeķes un aiznest tās uz veļas mašīnu), uzticot viņa vecumam un spējām piemērotus darbus. Piemēram, es savai piecgadniecei varu palūgt sakārtot mazā brālīša mantas, paskaidrojot, ka kādreiz, kad viņa bija maziņa, viņas rotaļlietas vācu es, bet, kad brālītis paaugsies, viņam pašam būs jārūpējas par savu mantu kārtību. Tāpat arī bez problēmām varu palūgt palīdzību izkrāmēt iepirkumu maisus vai gluži vienkārši padot kādu lietu. Mēs iztiekam bez naudas izsniegšanas par tik pašsaprotamu lietu paveikšanu. Līdzīgi ir ar uzvedību bērnudārzā – nekad nav ienācis prātā apsolīt bērnam izmaksāt „stipendiju” par to, ka viņš dārziņā klausa audzinātājai un pilnvērtīgi piedalās nodarbībās.
Labprāt uzklausīšu jūsu viedokļus. Vai jūs bērniem esat izstrādājuši kādas „motivācijas programmas”?
Nē. Par labu uzvedību un citām līdzīgām lietām nav jāmaksā un nedrīkst maksāt. Maksāt var par darbiem, kas ir ārpus ikdienišķā pienākumu loka. Var arī noslēgt vienošanos ar atvasi, ka sasniedzot kaut kādu konkrētu līmeni mācībās, jūs viņam kaut ko garantējat. Un kabatasnauda nav tas instruments ar ko manipulēt.
Nekādā gadījumā bērnam nav jāmaksā par labu uzvedību!
Meita vēl ir pārāk jauna motivācijas programmām, taču ļoti priecātos, ja nākotnē iztiktu bez tām. Ne tāpēc, ka būtu žēl maksāt, bet negribētu audzināt bērnā vēlmi saņemt atalgojumu par katru labo darbu. Ja kāds maksā, nenosodu, galvenais, lai tas strādā un pašus vecākus apmierina! Kolēģe, piemēram, maksā dēlam par to, lai neēd saldumus, jo viņam ir drausmīga alerģija. Puikam tie tik ļoti garšo, ka nemaz nebiedē sekas un maksāšana šobrīd ir vienīgais palīgs😀
Manā uzskatā pareizā metode ir tā metode, kas strādā!
Savējiem nemaksāju ne par savu mantu savākšanu, ne kopīgi piešmucēto trauku mazgāšanu, ne miskastes iznešanu un taml. lietām.
Jaunākajam skolēnam maksāju par atzīmēm 9 un 10, tāpēc, ka šis vismaz kaut kā motivē savākties, citādi "esmu sekmīgs, ko tu no manis gribi", bet es zinu, ka var labāk. Savā laikā arī otram bērnam maksāju par ļoti labām atzīmēm. Par izcili paveiktu darbiņu pienākas atalgojums. Darbā tak arī prēmijas maksā 😀
Vienu īsu brīdi eksperimentēju ar kabatas naudas samazināšanu par sliktām atzīmēm, bet tas īsti nestrādāja.