Ķermeņa masāža
29.04 12:00-18:00
Izpārdots
Man ir žēl sava četrgadīgā dēla. Žēl, jo no mazā dēlēna vienā dienā viņš kļuva par lielo brāli, kuram turpmāk ar māsu būs jādala vecāku uzmanība.
Nu jau apritējuši teju trīs mēneši kopš mazulītes ierašanās pasaulē, bet dēls vēl aizvien turas. Ne reizi nav lūdzis, lai mēs to bēbi vestu atpakaļ, vai paceltu roku pret mazuli. Tikai dažkārt jautājumi, kāpēc māsa tik daudz raud? Un tad nu skaidrojumi no manas puses, ka bēbīši tā uzvedās, jo savādāk viņi neprot mums pastāstīt, ka kaut kas sāp, gribās gulēt vai vairāk mūsu uzmanības. Un es stāstu, ka viņš arī bija tāds pat mazs bērniņš, kuram sākumā nebija zobu, kurš neprata staigāt un daudz raudāja. Nezinu gan, vai viņš man notic, tomēr nepamet sajūta, ka sirsniņā, lai arī ar vārdiem tas netiek izteikts, viņu nepamet maza sāpīte, jo līdz ar māsas ienākšanu ģimenē viņš ir ļoti mainījies. To apgalvo arī bērnudārza audzinātājas, kuras saka, ka mans četrgadnieks kļuvis ļoti pieaudzis un patstāvīgs. Tas pirmkārt, bet otrām kārtām – dēls cenšas izpelnīties uzmanību ar slimošanu. Jo tad drīkst palikt mājās, mamma visu laiku apčubina un rūpējas. Jāteic, ka visos iepriekšējos gados kopā viņš nav slimojis tik daudz kā šajā ziemā. Un es cenšos sadalīt uzmanību , arī neslimošanas periodos,– spēlējam galda spēles, lasām grāmatas, dziedam dziesmas un pirms gulētiešanas parunājamies. Tā ir mūsu mazā tradīcija, kad ar dēlu pirms miedziņa pārrunājam dienas notikumus un nākamās dienas, brīvdienu plānus.
Tomēr dažbrīd nepamet sajūta, ka ar to ir par maz. Un visvairāk sirds sāp tajās dienās, kad dēls devies uz laukiem viesos pie vecmāmiņas. It kā es viņu izdzītu no mājas, lai pašai būtu vieglāk. Tomēr laikam jābeidz sevi šaustīt, jo no laukiem dēls vienmēr atgriežas priecīgs, sakot, ka ir atpūties. Atpūties arī no māsas kliegšanas.
Kā tu pēc otrā bērniņa ienākšanas ģimenē sadalīji uzmanību, lai vecākais bērns netiktu apdalīts?
Mans lielais vēl joprojām netiek pie uzmanības. Māsai tagad 2arpus gadi, vien kādu mēnesi dēls reāli sāk atkal man tuvoties. Pirmo pusotru-divus gadus visu uzmanību un spēku paņēma meita. It kā jau līdz dzimšanai biju domājusi ņemt aukli, ja būs traki, bet realitātē nesapratu, kur to aukli piesaistīt, ja gulēt īsti negulēja, bet nomodā rokās (slingā, ergosomā).
Un vispār zīdaiņa vecums ir ļoti pateicīgs, lai vairāk uzmanības veltītu vecākajam bērnam, zīdainis gana daudz laika pavada miegā un apkārt nestaigā bļēņas darot.
Ar laiku pieradīs pie jaunās situācijas.
Bet es gan ieteiktu tieši mammai atrast laiku nedalītai uzmanībai vecākajam bērnam. Manējie abi bērni to ļoti novērtēja un novērtē - tieši nedalītu uzmanību jorpojām, lai ar sen kā ne tik mazi.
Maniem vecākiem fiziski nebija laika izpildīties ar uzmanības veltīšanu konkrētam bērnam - bijām 3 bērni un lauku saimniecība + algots darbs. Ar prātu es sapratu, kāpēc manām māsām uzmanības no vecākiem tika vairāk (abas slimīgas bērnībā, bet man veselība nekliboja), bet sirdī biju ilgi reāli lūpu uzmetusi uz vecākiem (nē, māsas nemēģināju nogalināt 😃).
Bet kāds tad ir risinājums?? Māsiņu netaisīt? Būs mazāk uzmanības, un ar to ir jāsamierinās, jo zīdainis ir zīdainis ar savām primārajām vajadzībām un četrgadnieks ir četrgadnieks, kas grib aktivitātes, spēles utt, ko mamma nespēj tik daudz dot un vienozīmīgi nekad arī nespēs, jo pienākumu ir divtik. Protams te var sekot vispārzināmi ieteikumi-cik tur minūtes/stundu veltīt nedalītu uzmanību lielajam, iesaistīt tēti vairāk lielā bērna dzīvē, lielo bērnu iesaistīt zīdaiņa aprūpē, piem., padodot pamperu utt, bet, manuprāt, pie šādiem rakstiem galvenais ir pašai mammai iemācīties nejusties vainīgai par to, ka ir jārūpējas par jaunāko bērniņu, un vecākajam netiek vairs tik daudz!