Turpinam uz dārziņu doties ar smaidu!

Kad tuvojās pusotrs gads un zināju ,ka laidīšu mazo dārziņā,ļoti raizējos kā viņa pieradīs,vai neslimos, vai neraudās. 

Tagad ir jau pagājuši divi mēneši kopš mazā Denīze iet dārziņā un viss ir vislabākajā kārtībā! Protams visādi jau vēl var būt, bet visi audzinātāji,vadītāja un daudzi darbinieki apbrīno kā tik maziņa viņa ātri pierada,visu darba līdz citiem bēriem,kuri ir par pusgadu vecāki nekā Denīze un vēl arī veselība stabila. 

Kas tam visam par noslēpumu? Es jau arī tikai priecājos,bet tomēr aizdomājos, vai tas ,ka viss iet tik gludi ir mana izdomātā sistēma?

Tētis ved uz dārziņu, to mēs nemainam,lai mazajai drošības sajūta, es šad tad izņemu. Vienmēr brauc kopā ar brāli. Arī krūts barošanu esmu atstājusi,lai mazajai stiprāka imunitāte,kaut arī pirms tam gribēju pārtraukt barot. Tagad to nenožēloju ,jo ēd krūti tikai vakarā ,kad mēs satiekamies, samīļojamies un vēl vienu reizi naktī. Tas protmas ir pieradums ,bet līdz februāra beigām esmu nolēmusi barot. Kamēr visi gripas laiki pāries. 

Vēl mēs cenšamies ievērot grafiku kā dārziņā, gulēšana,celšanās arī brīvdienās. 

Tā nu mana mazā katru rītu dodas uz dārziņu. Ceru ka šis prieks nezudīs un novēlu arī citiem mazajiem ķipariem ,lai uz dārziņu dodas ar prieku.