Tas, ko nezinājāt par adaptāciju dārziņā

Tiek uzskatīts, ka uz bērnu dārzu vajadzētu doties no 3 gadu vecuma, un tomēr - realitātē viss notiek citādāk. Kāpēc tieši no trīs gadu vecuma? Par adaptāciju dārziņā pastāstīs praktiskais psihologs - Iveta Aunīte.

E-LEKCIJA-ADAPTĀCIJA BĒRNUDĀRZĀ

Kāpēc no trīs gadu vecuma? Jo līdz trīs gadu vecumam bērns ir vērsts uz pieaugušo, nevis uz citu bērnu. Ja ir iespēja doties uz dārziņu, kurā ir tikai daži bērni, tad tas ir labākais variants.

Kā varat palīdzēt savam bērnam adaptēties dārziņā?

Psihologa pieredze rāda, ka vislabāk adaptējas bērni vecumā ap diviem gadiem un jaunāki. Tiesa, ar nosacījumu, ka vecākiem ir atrasta kopēja valoda ar audzinātājām.

Esiet labos draugos ar audzinātājām

Bērni mūs kopē zemapziņā. Mēs varam stāstīt, ka ejam uz lielisku vietu, tur mūs gaida audzinātājas, citi bērni, rotaļlietas, bet, ja mums pašiem nepatīk kāda no audzinātājām, tad savu bērnu nepiemānīsiet, tāpēc labāk draudzēties ar sava bērna audzinātājām.

Viss ir vienkārši - atcerieties audzinātāju dzimšanas dienas, vārda dienas. Pārāk pārcensties jau nevajag, vajag cilvēcīgi aprunāties, pajautāt, kā iet jūsu bērnam. Iedomājieties, ja tur ir 20 bērni un katrs visu gribēs sīki un smalki izrunāt, protams, cietīs bērni un audzinātājas nevarēs veltīt nedz jums, nedz bērniem tik daudz laika, cik vēlaties. Atcerieties, ka jūsu noskaņojums ietekmē veiksmīgu jūsu bērna adaptāciju dārziņā.

Bērnam dodiet līdzi kādu mīļu rotaļlietu

Sākumā adaptācijas periodā dārziņos parasti ļauj un pat iesaka ņemt līdzi kādu mīļāko bērna rotaļlietu, piemēram, mīksto rotaļlietu gulētiešanai. Skapītī var ielikt arī ģimenes bildi.

Ja mamma nevar arī pirmajās dienās palikt kopā ar bērnu, bet citas mammas ir ar saviem bērniem, - vai tas kaut kā ietekmē bērnu?

Te nav viennozīmīgas atbildes: kāds bērns pārdzīvos, cits uztvers situāciju mierīgi.

Bet centieties aprēķināt laiku un tomēr saīsināt sākumā to laiku, kad bērns atrodas dārziņā.

Kā norit adaptācija?

Pirmais kritērijs, kas liecina vai adaptācija ir veiksmīga vai nē ir veselība. Ja bērns sāk bieži slimot, tas nozīmē, ka iespējams, dārziņa dzīve bērnam sākusies pārāk agri vai arī viņš tur atrodas pārāk ilgi. Daudzi bērni dārziņā ir pat 10 stundas. Ja runājam par mazuļiem, tad viņiem tur nevajadzētu vairāk atrasties par 5-6 stundām, ja par piecgadniekiem, tad nereti vecāki cenšas ierasties viņiem pakaļ ātrāk, bet bērni vēl dusmojas, jo grib parotaļāties ilgāk, un viņiem tas būtu arī jāļauj darīt.

Papildus brīvdiena

Ja jūtat, ka bērnam ir grūti, pacentieties dot viņam par vienu brīvdienu vairāk priekšroku dodot kādai trešdienai vai piektdienai.

Ja bērnam problēmas ar diendusu

Var būt tā, ka bērns jau sen atsakās gulēt diendusu un viņam tās ir gatavās mocības. Tādā gadījuā ideāli ir doties uz dārziņu tikai no rīta līdz pusdienlaikam. No vienas puses, tiek apmeklētas attīstošās nodarbības, ir iespēja parotaļāties ar vienaudžiem, no otras puses - otrā dienas daļa būs mājās un nebūs jāgaida, līdz diendusa būs galā.

Cik ilga parasti ir adaptācija?

Vidēji adaptācija dārziņā ilgst līdz 3 mēnešiem, smagākos gadījumos līdz pat pusgadam. Ja jūtat, ka līdz pat pusgadam jums un bērnam varētu būt grūtības ar dārziņa apmeklējumu, tad tas tomēr nav iemesls, lai padotos un no dārziņa gaitām atteiktos.

Bet, ja jūtat, ka bērns no rītiem ilgi raud, bieži sācis slimot, ir arī pārmaiņas viņa uzvedībā, meklējiet speciālistu vai bērnu psihologu, kas palīdzēs izprast cēloni tam, ka ar adaptāciju dārziņā nevedas.

Grūtāk par pašiem mazākajiem adaptēties dārziņā ir piecgadniekiem, neskatoties uz to, ka viņi ir vecāki un saprātīgāki, un viņiem ir jau akūti nepieciešama komunikācija ar vienaudžiem. Nokļūstot citā vidē, viņiem tā ir kā trauma.

Šajā vecumā gan bērni, gan arī mēs pieaugušie gribam būt vienīgie, vismīļākie, vislabākie, neatkārtojamākie un ir grūti pieņemt brāļus un māsas, nemaz nerunājot par to, ka dārziņā ir ap 20 cilvēciņiem, kas arī gribu būt vienīgie, mīļākie un neatkārtojamākie.

Iedomājieties šo adaptācijas periodu 3-4 mēnešus kā izdzīšanu no paradīzes, īpaši rudenī, kad vasara ir galā, rotaļu laiks ārā ir galā, nevar vairs gulēt, cik gribi, nevar vairs baudīt laiski dzīvi, bet te - disciplīna, režīms, tas ir liels pārbaudījums bērnam.

Mans bērns ir agresīvs?

Mazo bērnu vecāki nereti nepareizi nolasa informāciju, vainojot viens otru, meklējot palīdzību pie psihologiem, kad bērns kļūst spītīgs, iekļūstot citā vidē, visu lauž, grūstās. Viņš vēlas būt vienīgais, bet tīri objektīvi to neviens nevar viņam nodrošināt. Tāpēc te ieteikums ir mājās veltīt nepārtrauktu uzmanību bērnam 30-40 minūšu garumā. Šis ir laiks, kam būtu jākompensē laiku, kad bērns objektīvi uzmanību sev vienam negūst. Bērnam atkritīs vēlme darīt pāri konkurentiem savu 2-3 gadu vecumā.

Pati lielākā vecāku kļūda ir, kad viņi redz vai izjūt uz sevi bērna agresiju, atbildēt ar to pašu - kost viņam, pagrūst viņu, it kā sakot - "lai arī tu justu to pašu, ko mēs". NEDARIET TĀ!

Ja vecāki tā rīkojas, bērns pilnībā apjūk, jo vecāki paši dara to, ko viņam neļauj. Tā viņš neko neiemācās, vienīgais, ko viņš iegūst tā ir pieredze, ka otram var atdarīt ar to pašu.

Tā vietā ņemam bērnu aiz rokas un sakam viņam, ka tā nedrīkst. NESITAM pa rokām, nekožam, nekā tamlīdzīga nedaram.

Ja bērns atsakās iet uz dārziņu, jo viņam pāri dara citi bērni

Šo situāciju ir viegli atrisināt, ja paši nebaidāmies par to runāt. Nevajag dusmoties, nevajag izteikt pretenzijas citiem vecākiem, visu var atrisināt mierīgā ceļā.

Šajā vecumā gadījumi parasti nav nopietni, un fiziski redzamas sekas reti kad ir.

Bērniem vienam pie otra jāpierod un arī tad viss pāriet.

Vecāku negatīvā pieredze

Vēl viens iemesls, kāpēc bērnam grūti adaptēties ir vecāku negatīvā pieredze no viņu bērnības. Ja jums bijusi auklīte, kas spiedusi ēst, neskatoties uz to, ka ēdiens jums nav garšojis. Ja bijusi audzinātāja, kas kliegusi uz bērniem, nav nekāds brīnums, jo pedagoģija pirms 20 gadiem bija vērsta uz bailēm, iebiedēšanu, un tagad tas tā vairs nav. Tagad viss ir vērsts uz bērnu attīstību.

Jebkurā gadījumā jūsu negatīvā pieredz liks jums vēl vairāk pārdzīvot par to, lai ar jūsu bērnu nekas tāds nenotiktu, un tas uz bērnu var atsaukties.

Klupšanas akmeņi

Dažkārt bērnam adaptēties traucē tieši vecāki.

Var gadīties, ka mamma nevēlas atsākt strādāt, viņai darbs nepatīk, un, ja bērns ir dārziņā, tad loģiski - viņai jādodas uz darbu. Tad mamma zemapziņā var būt ieinteresēta, lai bērns slimotu un viņa ar viņu atrastos mājās. Ir jāsaprot, ka tas viss notiek neapzināti, bet psiholoģiski apzināts ir tomēr šis fakts, tāpēc jānovērtē arī savs stāvoklis šajā sakarā.

Kas ir normāli adaptācijas laikā

Pilnībā ir normāli, ja bērns kļūs mazliet biklāks.

Tāpat normāli ir arī, ja bērnam samazinās vārdu krājums.

Dabīgi, ja bērns mājās sāk skaļāk runāt. Bērni, kas dodas uz dārziņu bieži sāk skaļāk runāt, jo starp 20 bērniem grupā viņi vienkārši ir spiesti skaļāk runāt, lai tiktu sadzirdēti.

Nelabvēlīgs laiks dārziņa gaitu uzsākšanai

Pats sliktākais laiks, lai uzsāktu dārziņa gaitas ir nākamā bērniņa dzimšana. Vecākais bērns var sajusties lieks un nemīlēts. Pati pāreja uz bērndārznieka statusu ir grūta un nozīmīga, un, ja tas sakrīt ar laiku, kad ģimenē ierodas vēl viens cilvēciņš, tā ir jau traumatiska situācija.

Tādā gadījumā ieteikumi var būt dažādi - kādu laiku jāpaliek mājās ar diviem bērniem, bet vēl labāk, lai bērns uzsāk dārziņa gaitas 3 mēnešus PIRMS dzemdībām. Šajā laikā viņš pieradīs un viņam būs vieglāk pieņemt esošo situāciju.

Ko darīt, ja bērnam ir klepus vai iesnas

Katrā dārziņā to risina citādāk. Psihologi iesaka, pirmkārt, ģimenē veikt profilaktiskos pasākumus šajā sakarā, otrkārt, kopsapulcēs runāt par to arī ar citiem vecākiem, jo nereti bērni tiek atvesti uz dārziņu jau apslimuši vai arī - aizvests tiek vesels bērniņš, bet izņemts jau apslimis.

Ko darīt, ja jūtaties vainīgi bērna priekšā

Ja jūtaties vainīgi un jums kauns, ka jāved bērns uz dārziņu, jums jāsaprot, ka tās ir sajūtas, kas nenāk dabīgi, mūs pie tām pieradina bērnībā, un ar to arī visu dzīvojam. Sev jāmācās piedot un jāmācās dzīvot bez vainas sajūtas, saprotot vienu lietu - jūs savu bērnu vedat pie profesionāliem pedagogiem, kas arī mīl bērnus un savu darbu.

Ne adaptācijas laikā, ne arī vēlāk, neapdāviniet bērnus ar šokolādītēm un citiem kārumiem sakot, ka bērns ir malacis, jo izturējis dienu dārziņā, jo tādā veidā jūs bērnam signalizējat, ka vedat viņu uz šausmīgu vietu, cenšoties savu vainas izjūtu nomākt.

Atcerieties!

Ja esat izlēmuši, ka bērnam pusotra gada vecumā jādodas uz dārziņu, bet jums - uz darbu, rīkojieties tā. Svarīgi , lai vecāki būtu laimīgi, jo tad, ja viņi tādi ir, laimīgi un veseli ir arī bērni.

Māmiņu Klubs

Adaptācija bērnudārzam jeb uz dārziņu bez asarām

PIESAKIES LEKCIJAI ŠEIT->>>