Spītības vecums - kā rīkoties?

Otrajā un trešajā dzīves gadā bērnam ir jāuzzina, ka vecākiem ir pašiem sava griba un ka viņi nespēj izpildīt katru bērna vēlmi. Bērns sākotnēji par to ir nikns un agresīvs. Viņš sit un spārda visu, kas atrodas viņam ceļā. Viņam ir vienalga, vai tie ir vecāki vai dažādi priekšmeti. Viņš kliedz un ārdās, sit un nekādi nav nomierināms.

Saskarsmē ar citiem bērniem viņš sāk izrādīt pretestību, pieaug viņa fiziskā un psihiskā neatkarība. Bērns ir ceļā uz savas personības, sava personīgā viedokļa, gribas izveidošanu. Savas vēlmes piepildīšana bērnam ir ļoti svarīga, un viņš nespēj saprast, kādēļ vecāki to neapmierina. Bērnam vispirms ir jāmācās atsacīties, tas prasa lielu garīgu spēku, kura bērnam vēl nav.

Bērna dusmu izvirdums ir prasība mātei. Tas pauž bērna vilšanos un slikto pašsajūtu, kuru izraisījis mātes lēmums. Vienlaikus bērns cer uz mātes piekāpību. Jo jaunāks ir bērns, jo dedzīgākas un stiprākas ir viņa vēlmes, jo īsāku laiku viņš spēj gaidīt uz to piepildījumu. Visas šīs lietas bērnam ir jāiemāca lēnā, sāpīgā procesā.

Attiecību traucējumi rodas, vecākiem pretojoties bērna ietiepībai un dusmu izvirdumiem atbildot ar stingrību, sitieniem vai pat mīlestības liegumu. Vecāki kļūst dusmīgi un agresīvi.

Ja vecāki izturas autoritāri, uzkliedz vai pat sit bērnu, ļoti var gadīties, ka tiek kavēta viņa personības attīstība un vēlāk viņš kļūs par bezgribas, klusu un bailīgu cilvēku.

Dažkārt bērna cīņas spars ir tik spēcīgs, ka viņš sāk cīņu ar vecākiem. Dusmu izvirdumi pastiprinās, un katrs sīkums kļūst par iemeslu jaunai drāmai. Turklāt bērns jūt, ka ar savu izturēšanos stipri nodara pāri mātei. Māte ir izmisusi, jo viņa nevar visu dienu bērnu rāt, vai pat sist. Viņa baiļojas un ir norūpējusies, lai neradītu iemeslu sūdzībām. Lai gan māte izvairās teikt pavēles, bērns tomēr atrod iespēju, kā mocīt māti ar dusmu izvirdumiem. Nepareizi nolikta karote, negribēta desas šķirne, nenovāktās rotaļlietas - tas viss ir iemesls niknuma un dusmu izpausmēm.

Sākotnēji bērns nemaz negrib spītēties un dusmoties, viņš tikai grib sevi apliecināt savas dzimstošās pašapziņas robežās. Bet viņš arī iegūst pieredzi, ka ar savām dusmām var atgūt zaudēto varu pār māti. Pamazām māte piekāpjas un ir gatava bērnam nolasīt katru vēlēšanos no acīm, sevišķi svešinieku klātbūtnē. Bērns to izbauda un katrā gadījumā izmanto savu varu.

Šajā vecumā bērns, sakot "nē", vai nu iegūst neatkarības izjūtu, vai arī šaubas un kaunu par sevi.

Turpretī māte, kuru bērns gandrīz vai šantažē, visu laiku ir norūpējusies, lai kāds svešinieks šo uzvešanos neredzētu. Viņā neapzināti attīstās agresivitāte pret bērnu, un viņa sāk to atstumt.

Bērns to jūt, un līdz ar to burvju loks noslēdzas. Tagad bērns vairs nemaz negrib savu izturēšanos mainīt, jo izcīnītā vara viņu it kā atalgo par pazaudēto mātes mīlestību. Bērna bailes pazaudēt mātes mīlestību it kā tiek atlīdzinātas ar to, ka bērns saņem visu, ko vien vēlas un visu laiku atrodas uzmanības centrā.

Reizēm vecāki nespēj pretoties bērna dusmām un prasībām. Bērns gan nedusmojas, jo viņam viss tiek atļauts, taču vecāki relatīvi ātri kļūst par bērna vergiem. Neilgu laiku tas var likties gluži jauki, taču vēlāk attīstās neapzinātas vai pat apzinātas jūtas pret bērnu, kas ir cēlonis uzvedības novirzēm no normas. Konfliktus var sagaidīt arī ārpus ģimenes loka, jo bērns arī tur neatzīst nekādus ierobežojumus.

Arī tie vecāki ievaino bērna jūtas, kuri bērnam nosaka atļautības robežas, bet neievēro viņa dusmu uzliesmojumus vai arī iesprosto bērnu istabā un izliekas, ka nemaz nemana viņa dusmas. Bērns grib panākt vecāku reakciju, lai, pirmkārt, varētu izgāzt pats savas dusmas un, otrkārt, uzzinātu, kādēļ viņa prasības nav apmierināmas. Ja vecāki pilnīgi ignorē bērna dusmas, arī tad var rasties novirzes bērna uzvedībā. Bērns kļūst vai nu niknāks un kliedz vēl stiprāk, lai tomēr satrauktu vecākus, vai arī iekrīt rezignācijā, pilnīgi pakļaujas un kļūst par neuzņēmīgu, apātisku cilvēciņu.

Kā izturēties un rīkoties, ja rodas domstarpības par kādu bērna iegribu?

Pieņemsim, ka bērnam ir ārkārtīgi stipra vēlēšanās iet ārā un rotaļāties. Vecāku aizrādījums, ka lietus gāž straumēm, viņam ir gluži vienaldzīgs. Vecākiem ir divas iespējas: viņi var kopā ar bērnu apģērbties un ļaut viņam pieredzēt lietusgāzi. Vecākiem būs laimējies, ja bērns izies un ātri atgriezīsies, jo viņam būs nepatīkami mirkt līdz ādai. Bet viņam arī varētu iepatikties ārā lietū rotaļāties. Ko tad? Vislabāk būtu apģērbties pašiem un bērnam tā, lai viņš varētu ārā rotaļāties, bet neviens nesaaukstētos. Tad viņi būs kādu no bērna vēlmēm izpildījuši.

Bet pieņemsim, ka ģimenē ir zīdainis, taču viņu divgadīgais dēls tiecas ārā no istabas. Ko tad darīt? Nāksies divgadīgajam bērnam rotaļas ārpus istabas noliegt. Sekas tam būs viņa ārdīšanās un kliegšana, jo viņš mēģinās panākt savu gribu ar varu. Tas pats, protams, notiek arī tad, ja mēs jau pašā sākumā noraidām bērna vēlēšanos rotaļāties ārā. Bērns kliedz, metas garšļaukus uz grīdas, ārdās un varbūt arī sviež vecākiem ar priekšmetiem. Vissliktākais, ko varam darīt, ir uzkliegt un sadot bērnam pa dibenu. Otrā sliktākā iespēja ir aizsūtīt bērnu uz viņa istabu, sakot, ka viņš drīkst atgriezties tikai tad, kad būs beidzis ārdīties.

Ievērojami labāka metode ir noskatīties bērna dusmu izvirdumu, arī tad, kad viņš nomierinās, paņemt viņu rokās, lai izrunātos. Vislabāk ir bērnu uzreiz paņemt rokās un ļaut viņam savu niknumu un dusmas izraudāt pie mātes krūtīm. Bērns ir jātur tik ilgi, kamēr viņš ir pilnīgi nomierinājies. Pēc tam mierīgi jāpaskaidro, ka, lai gan viņa dusmu lēkme nemaz neliekas jauka, tomēr viņu pašu mēs ļoti mīlam.

Bērnam vienmēr ir jāizskaidro kopsakars, pat tad, ja domājam, ka viņš to vēl nesapratīs. Bērns izprot vecākus daudz agrāk, nekā viņi tam spēj noticēt. Saturot bērnu, nedrīkst pieļaut, ka viņš sistu, skrāpētu vai spļautu. Pamanot šādu nodomu, viņa rokas ir cieši jāsatur. Bērna dusmu gadījumā, rīkojoties šādi, vecāki vienlaikus sasniedz vairākus mērķus:

• bērnam ir izjūta, ka viņa nepatikšanas un dusmas uztver nopietni;
• viņš aptver, ka, neskatoties uz viņa uzvedību, vecāki tomēr viņu mīl;
• viņa niknums izzūd, un tas notiek vecāku rokās;
• saturēšanas laikā arī izzūd mūsu nepatika, jo nevar nolūkoties uz bērna dusmām pilnīgi vienaldzīgi;
• pēc tam, kad bērna dusmas izgaisušas, vecāki var viņam pateikt, ka neuzskata viņa uzvedību par sevišķi labu, kā arī paskaidrot, kādēļ lēmums bijis tieši tāds. Tā bērns iemācās saprast vecāku lēmumus un palēnām tos arī atzīt.

Šādas izturēšanās ietekmē dusmu un spītības uzliesmojumi kļūst retāki, un beidzot bērns pakļaujas vecāku noteiktajiem ierobežojumiem. Taču tas ir sagaidāms vienīgi tad, ja bērnam nosaka tikai nedaudz ierobežojumu. Spītības fāzē nevajadzētu bērnu nepārtraukti provocēt ar dažādiem aizliegumiem un pavēlēm. Bērnam jāļauj arī sevi apliecināt, jo tikai tādā ceļā var izveidoties veselīga pašapziņa. Mums jānosaka tikai nedaudz ierobežojumu, bet arī jāpastāv uz to, lai tie tiktu konsekventi ievēroti.

Neradiet bērnam tādas situācijas, kurās viņam ir iespēja teikt "nē". Var teikt: "Vai tu iesi vannā tagad vai pēc brāļa?" vai: "Man vajag tavu palīdzību..."

Vecāku "nē" bērnam var būt izteikts vārdiski un arī kā saraukts deguns un uzacis. Bērnam pieaugot pie "nē" noderēs arī paskaidrojums, kāpēc nevar darīt to vai ko citu. Sākumā bērnu radināsim pie viena vai diviem "nē", piemēram, nedrīkst aiztikt vai pārnēsāt puķes un pieskarties kontaktligzdai.

Gunārs Trimda, bērnu psihiatrs tālr.28603764