Slēpot jāmācās ne tikai maziem ,bet arī lieliem.

Mūsu ģimenē šogad slēpošanai dod priekšroku stiprais dzimums. Tā kā es pati pieskatu mazo Denīzi,tad sapratu,ka man īsti uz kalna ko darīt nebūs,bet vīram kā reiz darbs un mājas ir noriebušās un vajag iespēju izlādēties, iegūt adrenalīnu .Un kā gan citādi ziemā to izdarīsi ,ja ne svaigā gaisā un uz kalna.

Tad nu ar prieku izmanto arī viņš iespēju paslēpot un uzlabot savas prasmes Žagarkalnā.

Pirmā slēpošana sezonā bija tieši pagājušajā svētdienā kopā ar Adrianu un MK. 

Lai arī vīrs skolas gados ir trennējies biatlonā, kalnu slēpošana ir pilnīgi kaut kas cits. To viņš saprat pagājušajā gadā,kad pirmo reiz uzkāpa uz īstām kalnu slēpēm. Bija šoks,ka ir pilnīgi citādāk nekā uz parastajām slēpēm. Tā lēnām apmācījās un pats saviem spēkiem braukāja no kalna.

Šoreiz izmantoja iespēju un arī konsultējās ar instruktoru,.

Kopumā ņemot viņa prasmes atzina par normālām,bet pie tehnikas jāpiestrādā. To nu arī cītīgi mēģināja darīt. Kā izdevās- man no malas skatoties- jo pareizāk brauc,jo vairāk krīti:) Lai arī šoreiz gan nevienu reizi nenokrita.

Pabraukājis un patrennējies pareizā tehniskā izpildījumā uz mazā kalna ,sirds vilka uz lielo. Nu vajag tiem vīriešiem to adrenalīnu!!! 

Jā , tur jau pilnīgi cita runa. Prieks pašam un sajūta,ka no sirds var izbaudīt ātrumu ,ziemu un svaigu gaisu.

Nākamā slēpošanas reize jau rīt! To gaidam ar lielu nepacietību,cerībā ka sniegs par spīti siltajam laikam vēl būs nomāls un varēs turpināt mācīties pareizākus nobraucienus un iekarot ar vien lielākas virsotnes.Jo Žagarkalnā vēl ir uz ko tiekties- pavisam lielais kalns un tramplīni!