Salavecīša pārsteigums mazajai Katrīnei

Ko tu gribētu, lai salavecītis tev noliek zem eglītes?

 Ar šo jautājumu pirmssvētku laiks sākas daudzās mājās un tā bija arī mūsu. Mēs gan tā arī nesaņēmāmies uzrakstīt vēstuli salatētim, bet vakarā klusiņām abas zem segas sačukstējāmies par to ko gan mazā sirsniņa gribētu. Tad kad auga mani bērni un es, nebija tāda mantu pārpilnība un bija patiesi ilgi loloti sapņi par noteiktu rotaļlietu, ko tik ļoti gribējās, tagad velmes vairāk diktē, bērnu dārza modes tendences. Ja parādās jauna mantiņa, tad protams katram bērniņam to gribās. Mūsu sapnis bija mazais ponijs, kas tagad ir ieņēmis savu goda vietu mantu plauktā un uz kādu brīdi interese par viņu ir noplakusi.

Lai nepirktu daudz un nevajadzīgas lietas, mūsu ģimenē ir pieņemts apjautāties, ko labāk dāvināt, tapēc dāvanās bija gan grāmatas, gabn rotaļlietas, bet lielākais pārsteigums Katrīni gaidīja mājās. Pēc svētkiem pie omītes mēs atgriezāmies mājās un kamēr mūs nebija salatētis bija atnesis Katrīnei dāvanu, kas tagad viņu jau gaidīja istabā. Īsta leļļu māja. Savai lielajai meitiņai, lelļu māju izgatavoju pati no plaukta, kuru aizpildīju ar mēbelītēm, Katrīne tika pie jau gatavas leļļu mājas, kas protams, tagad būs ģimenes relikvija un tiks nodota no mūsu ģimenes vienas mazās saimnieces pie nākošās. 

Šī māja ir patiesi īsts mazas meitenes sapnis, ir vairāki stāvi, ir vannas istaba un viesistaba ir guļamistaba un pat lifts. Ir balkons un trepes.

Mēs konstatējām, ka ir dažas lietas, kas pietrūkst, drēbju skapis un plaukts, kur salikt leļū trauciņus, vēl pietrūkst gultiņa mazulīšiem, jo , kas gan tā par māju, ja  tajā nedzīvo bērni.

Bērna domu gājienu saprast reizēm ir ļoti grūti, jo uz balkona mums dzīvo zirgs, kapēc nezinu, bet tur viņam ir labākā vieta.

Pārsteigums bija izdevies, tagad mazajai dāmai ir vieta, kur tiek risinātas dažādas sadzīviskas situācijas kā jau īstā mājā, tas notiek.

Agrāk es teiktu, ka tādu māju vajadzētu pirkt vēlāk, tagad noteikti saku nē, katra nākoša paaudze pieaug arvien agrāk, tā ir arī ar manu mazulīti, ir skaidrs, ka pēc diviem, trim gadiem leļļu māja viņai nebūs vajadzīga. Es noteikti esmu pārliecināta, ka bērnam ir jāļauj būt bērnam un jāļauj izdzīvot bērnību. Viņam ir jābūt iedomu draugiem un jārotaļājas ar mīkstajām rotaļlietām. Jāiet gulēt kopā ar savu mīļāko lelli un jābūt princesei ar savu princeses gultu. 

Mēs vecāki bieži pat neapzināti cenšamies mazuli padarīt ātrāk pieaugušu, mēs mācam viņam lasīt no trīs gadu vecuma un četrgadnieks, jau mācās angļu valodu, spēlē klavieres un iet datorkursos.  Bet, kad tad viņš būs bērns un kad viņš rotaļāsies. Mācīsies viņš visu mūžu, bet laiks, kad viņš var būt tikai mazulis ir jau tā tik īss. Nekur nepaliks burti un grāmatu lasīšana, arī skola nekur neaizbēgs, bet tie gadiņi, kad mazais cilvēks var būt supermens un skaistā sniegbaltīte, aizskrien ļoti ātri.

Mazuļim jāļauj sapņot un izdzīvot bērnību, jo viss pārējais, kad tā beidzas ir nopietna dzīve.