Rudens veltes un mūsu piedzīvojums

Rudens veltes dārziņā tika gaidītas pirmdienas rītā. Svētdien sēņojot atcerējos, ka būtu kautkas gatavojams. Tā kā bijām mežā, salasījām to, kas bija pa rokai, sūnas, viršus, zariņus un veiksmīgi tos aizmirsām mašīnā. Es noteikti neko jaunu nepastāstīšu, ja minēšu, ka lielāko daļu darbiņus izstādei veido paši vecāki. Un šajā gadījumā citas izejas nebija. Piecos no rīta pamodos ar domu, ka mēs ar Kati vakar pavisam aizmirsām sagatavot rudens darbiņu izstādei. Tad nu jāmēģina labot situāciju. Kad Kate pamodās darbiņš bija pabeigts un mēs to nosaucām par meža gabaliņu. 

Vakarā, kad atnācu uz dārziņu mana mazā mīlulīte bija pavisam noskumusi. Jautāju, kas noticis. Nevienam viņas darbiņš nav paticis, tikai audzinātājai. Tad nu jautāju, bet ko tu gribēta izgatavot.

Vai varam mašīnu. Rozā mašīnu. Varat iedomāties manu stāvokli. Labi, mašīnu, bet rozā! 

Kā tu skaties, ja mašīna nebūs rozā, bet būs meiteņu? Te nu Katrīne bija ar mieru. 

Kad atbraucām mājās, devāmies uz dārzu, tur atradām mazu kabacīti un lūdzām lai tētis mums izgriež salonu. Kad salons bija gatavs, ņēmām burkānu un katrīne ar burkāna gabaliņiem izrotāja salonu.

Tad no kartupeļu ripiņām tapa ritenīši. Katrīne iestiprināja kociņus un mēs tos pievienojām mašīnai. Dekorātīvo uzliku vietā mums ir skaistas dzērvenes. Bet lai mašīna būtu meiteņu, izrotājām to ar fliteriem un salonā ielikām ziedu pušķi. 

Tagad darbiņš bija gatavs un dārziņā meitenes esot to novērtējušas, puišiem gan nepaticis, jo esot spīdīga.