Rotaļājamies ģimenēs

Manam četrgadniekam tagad mīļākā lomu spēle ir spēlēšanās ģimenēs.

Vienu vakaru, kad dēlēns devās gulēt, viņš paziņoja, ka tagad ir tētis un viņam ir dēls. Jā, parādīja man (tātad, vecmāmiņai) savu dēlēnu - mīksto rotaļlietu. No rīta, kad vaicāju, kā viņa bērns gulējis, atbildēja, ka nu jau viņam ir divi bērni, taču viens no viņiem esot ļoti nepaklausīgs. Naktī neguļot un viens pats ejot uz mežu.

Tā nu ģimenes rotaļa mums ir kļuvusi par vienu no sarunu tematiem gan nākot mājās no bērnudārza, gan vakaros pirms iemigšanas. Esmu gandrīz 100% pārliecināta, ka šajos divos bērnos viņš iztēlojas sevi un mazo māsiņu. Atliek tikai uzminēt, kurš ir kurš. Visticamāk, ka ar māsu viņš iztēlojas to nepaklausīgo bērnu, kurš ēdot tikai konfektes un neklausot vecākus, savukārt viņš pats noteikti ir tas mīļais, labais bērns, kurš ēdot augļus, kurus viņš, tētis, atstāj pusdienām, kad dodas uz bērnudārzu. Ui, piedodiet, viņš ejot katru dienu nevis uz bērnudārzu, bet gan uz darbu. Kā jau tas tētim pieklājas. Jā, paklausīgais bērns katru vakaru mierīgi aizmieg bez niķošanās, kamēr otrs bērns rīkojot ballītes.

Starp citu, vai esi pamanījusi, ka arī Tava atvasīte izspēlē lomas, kādā no tajām iztēlojoties sevi?

Lieki teikt, ka, lai arī cik ļoti viņš mīlētu māsiņu, noteikti sirsniņā tomēr ik pa brīdim iedzeļ kāds dzelonītis par to, ka nu viņš vairs nav viens un visa mīlestība netiek tikai viņam. Tāpēc arī māsiņai tiek sliktā un nepaklausīgā bērna loma.

Manuprāt, šādas lomu spēles ir izcils veids, kā labāk saprast sava bērna iekšējo pasauli un arī pārrunāt ar viņu dažādus jautājumus. Piemēram, kaut vai par to pašu zobu kopšanu, jo, ja jau viens no viņa bērniem ēd tikai konfektes, arī zobiņi no tā cietīs. Un pats paliks apaļš un daudz slimos.

Jā, tā nu mēs rotaļājamies un dzīvojam. Katra rotaļa patiesībā ir maza improvizēta dzīves ainiņa.