Pirmā nedēļa dārziņā pēc garās vasaras.Prieki un bēdas.

Mana mazā dāma pēc divu mēnešu brīvdienām 1.septembrī atsāka dārziņa gaitas. Iepriekšējā gadā viņā dārziņā sāka iet ar 1,6 gadiem.Un nekādu problēmu nebija. Vara teikt viss noritēja ideāli.

Šogad 1.septembra prieks protams neizpalika. Puķes ,skaista frizūra un brālis.Visi kopā uz dārziņu.

Tomēr izrādījās ,ka dienas laikā mazā dāma ir ik pa laikam paraudājusi tā klusītēm ,nevienam nerādot. Jā tāda viņa man ir.Viņa reti kad izrāda savas jūtas uz āru tā uzreiz. Vajadzīgs laiks ,lai atvērtos.

Nākot pakaļ pirmajā dienā, viss jau bija labi,mazā laimīga un priecīga.

Otrā diena! Kā jau katru dienu saģērbāmies, bučas ,atvadas no mammas un tētis mazos ved uz dārziņu. Bet dārziņā sākas histērija. Kliegša! Histēriskas raudas un tēta turēšana. Auklīte ar spēku atrāva mazo no tēta. Emocijas protams neizpalika- tu pati viņu vedīsi uz dārziņu. Es jau saprotu- sāpīgi ir arī tētim.Bet no mammas šķirties būs vēl grūtāk.

Tomēr nākot pakaļ ,audzinātāja saka ,ka pa dienu viss ir bijis ļoti labi. Arī asaru vairs nav bijis.

Trešā diena. Jau negribīgāka ģērbšanās.Un kāpjot mašīnā pirmās asaras.Mazā dāma sāk saprast,ka šis nu ir rituāls .Bet atvadīšanās jau bija mierīgāka un diena arī dārziņā pagājusi ļoti labi- ēšana,gulēšana, podiņš uz 10!

Ceturtā diena.Denīzei jāvelk bikses! Meitene saprot,ka atkal jāiet uz dārziņu.

- Denīze neiet dārziņā! Denīze paliek mājās! -

Tāds skaidrs teksts no manas mazās divgadnieces. Es saprotu ,ka mazā negrib, sirds man kā mammai lūzt,bet ko darīt.Arī man jāsteidzas uz darbu. Runājam,skaidrojam un vedam atkal uz dārziņu.Dārziņā atkal viss ok. Audzinātāja mums ļoti labi zināma,jo izaudzināja arī lielo puiku, saka ,ka Denīze mūs pārbauda.JO viņa ir ĻOTI laba aktrise. Jā ,to arī mēs esam novērojuši. Viņa prot manipulēt un tēlot.Kā jau meitenei pieklājas!

Šodien ,pēdējā diena dārziņā pirms brīvdienām.Denīze atkal saka- Denīze dārizņā nē. Paliek Denīze mājās!-

Aiziet no manis prom,apsēžas dīvānā un sāk kaut ko ēst. Cenšas darīt viskaut ko ,lai tik viņu neģērbtu.Šoreiz jau bez asarām,bet ar LIELU negribu aizgāja tētim klēpī . 

Jā ,tāda nu ir tā pirmā nedēļa.Es zinu,ka viņai dārziņā ir labi,audzinātāja ir laba.Viņa visu dara,visur piedalās.Ejot kā mazs buldozers. Nekādu problēmu! Bet mēs tomēr kā vecāki pārdzīvojam.Mums sirds sāp,ka mazais negrib iet.Bet saprotam ,ka tā ir viņas aizsargreacija un pārbaude mums. Tāpēc ,lai cik arī būtu grūti ,es cenšos to visu uztvert tā vēsu prātu,jo ceru ,ka tad viņa ieies ātrāk ritmā!

Kāda ir jūsu pieredze atkal uzsākot dārziņa gaitas pēc vasaras?Kā jūs tiekat galā ar emocijām?