Personīgā pieredze: No enurēzes līdz cistītam

Šis ir patiess stāsts, kuru kāda no Māmiņu Kluba mammām izvēlējās pastāstīt, saglabājot anonimitāti. Liels paldies par atklātību un dalīšanos ar pieredzi!

Enurēze... Pirmo reizi ar to saskārāmies, kad piecgadīgajai meitai dārziņā nomainījās audzinātāja. Jaunā audzinātāja bija ļoti stingra un cietsirdīga un reiz (iespējams, ka tas notika nejauši) viņa bērnu nobiedēja, pēc kā sākās nelielas "avārijas". Vienu reizi nepaguva aizskriet līdz tualetei, bet citu reizi naktī pamodās slapjā gultā... Tā pēc pāris nedēļām tās jau bija 1-2 slapjas biksītes dienā.

Tajā reizē meitiņai palīdzēja smilšu terapija. Burtiski jau pēc otrās nodarbības "avārijas" pazuda.

Otrā reize bija aptuveni pēc gada, martā. Sākums bija ļoti līdzīgs iepriekšējai reizei. Iemeslus psiholoģiskajam diskomfortam nebija īpaši jāmeklē: pārcelšanās uz jaunu vietu, jauns bērnudārzs, skumjas pēc tēva. Pamanot urīna nesaturēšanas pirmos simptomus, ņemot vērā iepriekšējo pieredzi, uzreiz meitu aizvedu uz smilšu terapiju.

Taču tur sākās pārsteigumi. Smilšu terapijas nodarbībās viss bija mierīgi, bez jebkādiem slēptiem satraukumiem un bailēm. Piedevām, pēc trešās nodarbības situācija ar urīna nesaturēšanu nevis uzlabojās, bet gan pat pasliktinājās.

Nolēmām meklēt ne tikai psiholoģiskos, bet arī iespējamos fizioloģiskos enurēzes iemeslus.

Ģimenes ārsts pirmām kārtām sīki iztaujāja par bērna dzīvi, iespējamu stresu. Uzzinājis, ka meita jau vairākas nedēļas apmeklē smilšu terapiju, taču uzlabojumu līdz šim nav, ārsts mūs nosūtīja uz analīzēm un pastāstīja, kā pareizāk analīzēm savākt urīnu (pēc viņa vārdiem sapratu, ka ne visi zina, kā pareizi jāsavāc materiāls analīzēm).

Lai analīžu rezultāti būtu pēc iespējas precīzāki, ir svarīgi pareizi savākt urīna paraugu - savākt to tikai speciāli tam paredzētā trauciņā - speciālā plastmasas ampulā ar konservantu vai sterilā konteinerā.

Pirmkārt, tam jābūt rīta pirmajam urīnam.

Otrkārt, pirms savākt urīnu, ir nepieciešams rūpīgi nomazgāties (meitenēm ir pat speciālas intīmajai higiēnai paredzētas ziepes); ziepes nepieciešams kārtīgi nomazgāt.

Treškārt, jāsavāc urīna vidējo porciju.

Ceturtkārt, savākto urīnu pēc iespējas ātrāk jānogādā laboratorijā.

Urīna analīzes nodevām un jau pēc pusdienām saņēmām atbildi - urīnā ir pārpilns ar mikrobiem un arī pārējie rādītāji nav iepriecinoši.

Diagnoze - cistīts. Un tas tikai 6 gadu vecumā!

Kādreiz es domāju, ka cistīts var būt tikai kundzēm gados...

Tā sākās mūsu "piedzīvojumi" ar cistītu.

Nākamo sešu mēnešu laikā piedzīvojām vēl 3 saasinājumus, no kuriem viens bija ne tikai ar urīna nesaturēšanu, bet pat ar asām sāpēm naktī un slimnīcas apmeklēšanu. Katrs saasinājums nozīmē ne tikai antibiotiku kursu, tā ir arī kaudze ar mitrām biksītēm dienā un slapju gultu naktī, kā arī lielu kaunu un neērtībām pašam bērnam.

Starp citu, gan es, gan meita saasinājumu pirmajās dienās īpaši novērtējām Huggies Dry Nites biksītes: man patika, ka gulta palika sausa pat tad, ja bija avārijas, savukārt meitiņa novērtēja komfortu un iespēju dzīvot bez slapjām drēbēm. Šīs biksītes zem pidžamas ir praktiski nemanāmas, tāpēc meitiņa nekautrējās tās atstāt kājās arī tad, kad palikām nakšņot viesos.

Tagad, pēc pusotra gada, kopš meitiņai ir konstatēts hronisks cistīts, pēc regulāriem saasinājumiem ir izredzes uz izveseļošanos.

Taču tas jau ir pavisam cits stāsts...