19.04 18:15-20:45
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 1
To, ka dzīvē viss ir ne tikai skaisti, rožaini, pūkaini, bērniem diemžēl nākas piedzīvot jau no mazotnes. Lai arī cik ļoti mēs varbūt gribētu viņus no visa sliktā un netaisnīgā pasargāt, ir reizes, kad labāk varbūt tomēr ļauties dzīves realitātei, lai pēc tam, kad lolojums jau sasniedzis skolas un patstāvīga cilvēka gadus, pēkšņi neattaptos, ka līdz šim viņš ir dzīvojis rozā burbulī.
Loģiski, ka tādās reizēs, kad nākas cilāt tēmu par netaisnību, mammas sirds sāp, bērna acīs varbūt asaras, bet neko darīt. Tāda ir dzīve.
Par ko ir šis stāsts? Roberts divas reizes nedēļā apmeklē ritmikas nodarbības, pēc kurām pasniedzējs, atkarībā no bērna iesaistes nodarbībā, liek arī atzīmes. Skarbi? Nē, man tas pat patīk, jo tā iespējams ērti sekot līdzi tam, kas notiek nodarbībā. Tieši tā, patiesībā, pirms, šķiet, diviem gadiem, Roberts arī parādīja savu attieksmi, ka ritmikā vajag paņemt kādu brīdi pauzi, jo atzīmes pamazām no 5 nokritās līdz pastāvīgiem 2. Tad nu vienojāmies ar pasniedzēju, ka laiks paņemt pauzīti.
Tagad, kad Roberts jau kļuvis lielāks, viņš ir iegājis sava veida azartā, cenšoties nopelnīt pēc iespējas labāku atzīmi. Pēc kādas nodarbības, atgriežoties bērniem grupiņā, mans mazais dejotājs atnāca ar asarām acīs, kamēr kāds cits zēns pilnā balsī sauca – Robčikam 3, Robčikam 3, bet man5! Vaicājot Robertam, kas atgadījies, viņš izstāstīja savu versiju – nodarbības sākumā otrs puisis viņu pagrūdis, bet viņš, protams, nav palicis atbildi parādā, un pagrūdis pretī. Varat divas reizes minēt, kuru šī notikuma epizodi redzēja skolotājs? Protams, ka beigas, kas nozīmē, ka Roberts ierindojās sliktajos, kamēr otrs – labajos.
Zinot, ka bieži vien Roberts stāstus mēdz arī nedaudz sagrozīt, pieļauju domu, ka noteikti ir bijis vēl 101 faktors, kas ietekmēja viņa tās nodarbības atzīmi, taču rezumē ir pavisam īss – Roberts beidzot saskāries ar to, ka viss dzīvē nav skaisti, pūkaini un tik labi, kā mēs to vēlētos.
Mājupceļš todien mums bija veltīts pārrunām par to, kāda gan ir dzīve, un kā nākamreiz rīkoties šādās situācijās. Mans ieteikums – nepaļauties citu provokācijām, lai arī cik ļoti gribētos otram iesist pretī vai arī viņu pagrūst.
Protams, es varēju tajā reizē skriet pie skolotāja (tā, pieļauju domu, būtu darījušas daudzas citas mammas) un skaidroties, izcīnīt patiesību, bet... ne jau vienmēr es Robertam būšu blakus, ne vienmēr mamma vai tētis varēs skriet un cīnīties viņa vietā.
Bet no tiesas ceru, ka pēc šīs reizes Roberts apzināsies arī to, ka ne vienmēr mūsu gaidas sakrīt ar realitāti. Tas gluži kā vienreiz kādā FB konkursā, kurā Roberts bija iesūtījis savu rūpīgi zīmēto zīmējumu, bet, protams, nelaimēja kāroto balvu, jo tādu pašu balvas kārotāju noteikti bija vēl miljons. Toreiz Roberts paziņoja, ka viņš konkursos vairs nekad, nekad nepiedalīsies. Pagāja laiks un šī sāpīte aizmirsās...
Stāsts nav par atzīmi kā tādu. Svarīgs ir atzīmes meŗķis un tas vai vērtējamam pašam ir skaidri kritēriji kas sastāda to atzīmi (precīzi izpildīti vingrinājumi, iesaistīšanās, uzvedība un taml.) - nedomāju, ka pirmskolas vecuma bērnam ir skaidri šie kritēriji un tie vispār ir kārtīgi bērnam izskaidroti.
Ne velti LV un ļoti, ļoti daudzās citās valstīs šajā vecumā un sākumskolā tiek lietoti aprakstoši vērtējumi - apguves līmenis, pie kā jāpiestrādā, kas padodas..... un te nav stāsts par bērnu jutīgumu.
Un, protams, svarīgi ir saprast kāpēc bērnu ved uz nodarbībām - apgūt kaut ko jaunu, pilnveidot savas prasmes, motivēt darīt vairāk?
Es gan tajā, ka tiek liktas atzīmes, nesaskatu neko sliktu. Trīs gadu laikā šis ir bijis pirmais šāda veida (starp)gadījums, jo vienmēr atzīme pašam Robertam kalpojusi kā sava veida motivācija un sacensība pašam ar sevi. Protams, ja bērns ir tik jutīgs, ka uz katru vismazāko neveiksmi reaģē ar traģēdiju, tas vecāka ziņā laist vai nelaist bērnu uz šādām nodarbībām. Un par nodarbību vadītāju varu teikt tikai vislabākos vārdus.
Man arī nepatiktu atzīmju likšana pulciņā, kur viens skolotājs pieskata kādus 20, māca un kur vēl izvērtē bērnus, tas nevar būt diezgan objektīvi. Maniem bērniem ir bijušas uzlīmes, zīmodziņi, končas, es īsti neatbalstu nevienu šo metodi.
Nevestu bērnu pirmsskolas vecumā un iespējams pat 1-2 klasē uz attīstošām ārpusskolas nodarbībām, kur dala atzīmes šādā veidā. Šajā vecumā ir svarīgi tas, ko bērns iegūst no šīm nodarbībām savai attīstībai.
Novērtējums kā tāds nav nekas slikts. Var izteikt atzinību par centību un īpaši labu darbu ar vārdiem paslavējot, katru bērnu paslavējot par to, kas ir izdevies īpaši labi, tā motivējot censties vairāk un darīt labāk. Atsevišķi vērtējot uzvedību. Zema atzīme n-to reizi pēc kārtas bērnu nekādi nemotivē darīt labāk un vairāk- drīzāk rodas sajūta – man nesanāk un mani nenovērtē. Bet kāds tad ir mērķis nodarbībām – droši vien izkopt noteiktas prasmes un iemaņas!