Par blogošanu… Iepauzēt, apstāties, atskatīties un turpināt!

Mēnesis miera, mēnesis atslodzes un pārdomu. Man prieks, ka nesolīju skaļi, ka rakstus likšu regulāri- katru nedēļu vai katru otro. Kāpēc prieks? JO varu jebkurā brīdī iepauzēt un sakārtot prioritātes. Nesen pa ‘Sejasgrāmatu’ (Facebook) klejoja kāds video, kur kāda māmiņa laiski guļ burbuļvannā ar vīna glāzi rokās un stāsta par prioritātēm savā dzīvē (Kristina Kuzmic). Noskatījos, pasmaidīju un sapratu- nav jāstreso par to rakstu, “kurubūtutākābeidzotjāpublicē”, “jojaunedēļapagājusikopšiepriekšējā”, bet raksta uzmetums ir iegrūsts melnrakstu kaudzītes apakšā un galvā zvana pašas radīta truksme par kavētiem termiņiem, ko pati esmu sev nospraudusi.

Dodoties ciemos pie vecākiem, paķēru datorsomu līdz ar domu, ka garo Maija brīvdienu laikā izdosies uzdrukāt kādu rindiņu, bet, tas miers un atslābums, kas mani pārņēma atkal esot vecāku azotē, aizpeldēja blogošanas padarīšanai priekšā kā balts un pūkains vates mākonis, raksts tā arī vēl jo projām ir pusratā.

Tomēr, nav tā, ka šī lielā pauze būtu blogam nodarījusi ko sliktu. Katru dienu kāds ir šo vietiņu atradis un kaut ko lasījis. Statistika aug, kas priecē, jo vairāk cilvēku zin par šo vietu un uzzina par autismu. Galvenais, ka man ir prieks šos rakstus radīt, jo nejūtos spiesta to darīt – nekas nedeg. Tā mierīgi un lēnām.

Jāsaka arī lielais paldies visiem Jums, kas lasa. Šī mēneša laikā varēju pārlapot sarakstīto, izlasīt komentārus, atsauksmes, arī kritiku. Piedodiet, ka esmu kūtra atbildēt – nudien biedzot saņemšos un uzdrukāšu tiem nopietnajiem komentāriem atbildes. Par kritiku savā ziņā arī prieks, jo viedokļu dažādībai ir jābūt, var smelties idejas rakstiem, var saprast, kur savos izteikumos esmu bijusi par skarbu, vai nošāvusi greizi. Vienā komentārā lasīju kāda viedokli, ka es te komentārus šķirojot un droši vien tikai tos labos apstiprinu, bet varu galvot, ka visi komentāri tiek apstiprināti, ja vien atbilst ētikas normām (piedodiet, bet manī nav tolerances pret lamuvārdiem un naidu kurinošu saturu un visvairāk es nevaru ciest “SPAM” linkus un reklāmas). Internets ir plašs, un atvērtā blogošanas platformā kā šī, tā vien lien komentāros ložņas, kas posto bezsakaru par ātrām naudas pelnīšanas iespējām un atsauces uz pornosaitiem. Man par laimi, tas ir gadījies tikai divas reizes, bet vismaz – es varu to kontrolēt un šī draza nenonāk līdz jūsu acīm.

Šī pauze ir devusi arī man kādu labumu, esmu radusi iedvesmu un spēkus jaunai rakstu sērijai par aktīvo atpūtu. Ir pavadīts superīgs laiks ar bērniem. Nu gan, pēc mēneša klusēšanas ‘katliņš sāk vārīties’ un pirksti tā vien niez bliezt pa taustiņiem un drukāt dzīvi. Top raksts par vakcīnu konspirāciju teorijām, par iekļaujošo izglītību un mūsu pieredzi bērnudārzā, atskats par BKUS Dienas stacionārā piedzīvoto, kā arī daudz kas cits.

Pirmo reizi apkārt ciemam- veiksmīgi, ka mums te ir ceļi, kur var droši braukt, jo mašīnas pa dienu brauc reti. Biju patīkami pārsteigta par to, cik Alberts labi seko norādēm, kur jābrauc, ka jābrauc pa ceļa malu un galvenais, ka jāvelk ķivere. Lieldienu olu meklēšanas azartā iekrita mazais brālis, dižojas Albertam ar savām 9 atrastajām apalītēm. Albertu gan tik ļoti neaizrāva šī aktivitāte, lai gan – kopīgiem spēkiem – 3 olas ieripoja arī viņa groziņā. Pa ceļam uz ciemiem Tukumā, iegriezām Cinevillā, kur viss bija tikai nesen modies no miega. Uzsmaidīja veiksme, ka bijām vienīgie apmeklētāji tajā leduskaukstajā rītā, nebija lieks satraukums ne mums, ne Albertam. Alberts ļoti priecājās par lielo vilcienu. Tik ļoti, ka bija pagalam saskumis, ka nevarēja kāpt iekšā. Tomēr prieki nebija mazi arī Nameja pilī, kur varēja izsktrieties pa šķēršļu joslu. 

Ir arī labas lietas saistībā ar Albertu:

1)Aprīlī noslēdzām ieilgušo rehabilitācijas kursu BKUS. Lai gan kopā bija tikai 30 nodarbības, tās tika izstieptas teju pa 2,5 mēnešiem – secinājām, ka tas pat ir bijis ļoti labi – labāk lēnām un pielāgojoties Alberta ritmam, nevis bliezienā, ātri un ar varu uzspiežot. Par šo tēmu gan rakstīšu plašāk veselu rakstu, jo ieguvums mūsu gadījumā ir tik liels, ka atsauksmi nerakstīt būtu egoistiski. Vienu varu teikt, BKUS ir labi speciālisti un pat tie, par kuriem nākas dzirdēt kādu sliktu atsauksmi, nav norakstāmi – katram mums pieredze ir cita. Jau kopš dzemdību laika, es saprotu, ka mums katram ir savs viedoklis un arī savs komunikācijas stils, kas vienam patīk, otram nē. Līdzīgi ar ārstiem, speciālistiem – ir jāatrod īstais. Ja gadās kāda ‘cemme’ komunikācijā, par to nevajag klusēt, bet tās dēļ nav jānoliek konkrētais ārsts kā nepraša. Pati esmu sevi pieķērusi, ka situācijās, kurās emocionāli nespēju turēt, es visu uztveru tik saasināti, ka pat ne tā paskatoties, kāds var mani pamatīgi nokaitināt. Protams, ka tad vairs nav spēja objektīvi vērtēt situāciju. BKUS Dienas stacionāra personāls pret mums bija ļoti labvēlīgs un laipns. Un pēc pusgada mēs atkal varēsim šo iespēju izmantot.

2) Alberta valodiņa ar katru dienu kļūst arvien saprotamāka, raitāka un vārdu krājums plašāks. Īpaši pēc brīvdienām, kur kopā ar manām mazajām māšelēm varēja izspēlēties un samācīties jaunas lietas. Pozitīva dinamika arī mācību jautājumos. Alberts raksta un sauc burtus, ciparus. Sauc krāsas (“sakans”-sarkans, ”oiandzs”-oranžs, ”vioecs”-violets, ”zius”-zils, ”zajš”-zaļš, ”dzeutens”-dzeltens, ”roisā” – rozā) Mijas arī ar angļu izrunu, jo viņam tik ļoti tīk klausīties un skatīties multenītes angļu valodā, kur sauc krāsas un burtus. Tomēr nejūtu to kā lielu šķērsli. Jā, šobrīd ir mazs mikslis galvā, bet kā tad ar tiem bērniem kuriem ir divas vai pat trīs valodas ģimenē? Protams, varbūt alojos, un sekas šim vēl “izbaudīsim”… Esmu arī nobriedusi pati sataisīt video ar dziesmiņām par krāsām un burtiem latviešu valodā, lai ir alternatīva. Tikai laiks… TAM VAJAG LAIKU!!!

Apvilkt burtus – šāda darba lapa mums ir topā! Tad nav jāstrīdās par pildspalvas pareizu turēšanu vai pildspalvas paņemšanu rokās vispār. Kaut kas saista un tas priecē. 

3) Pamazām briest plāns par ABA terapiju un PECS apmācību. Ceru, ka izdosies sakārtot visus dokumentus un metīšu kaunu pie malas. Dosimies runāt ar ZIEDOT.LV par atbalsta kampaņu Albertam. Ir grūti iet un lūgt palīdzību, iekšā kremt tāds kā kamols kaklā – kā tas tā, ka paši to nevaram atļauties, kā tas tā, ka valsts mums nevar palīdzēt ar konkrēto terapiju. Arī tāds kā kauns, jo redzu ka ir bērni, kuriem ir daudz smagākas kaites un terapija ir daudz nepieciešamāka, lai izdzīvotu. Protams arī ABA terapijai summas nav mazas. Viena nodarbība ap 25 -30 Eur, un nodarbības sākuma posmā būtu vēlamas vismaz 3 reizes nedēļā, ja ne vairāk…  Ja skatās uz ārzemju pieredzi, katru dienu būtu pats ideālākais, bet kur nu mūsu mazajā Latvijā/Rīgā, kur ABA terapeiti ir uz rokas pirkstiem saskaitāmi. Strādāt un sakrāt arī šobrīd neredzu iespēju, esmu pakārtota Alberta vajadzībām katru dienu, no rīta līdz vakaram, jo asistentu četrgadniekam dabūt nevar – tāds likums, nākas pašai doties visur, arī uz bērnu dārzu līdzi. Ekh, sāku par daudz žēloties… mja. Lai vai kā, lūdzu domājiet labas domas, lai mums izdodotos šo terapiju noorganizēt.

Ja tā skatās, mēnesis ir visai maz. Visticamāk tikpat raiti paskries arī nākošais. Ceram uz labu bērnudārza apmeklējumu. Terapijās šobrīd pauze, tā nu jākoncentrējas uz ikdienas rutīnas ieviešanu. Un ceru, ka man izdosies Maijā blogā padarboties tā aktīvāk.

—

Rasa