Ķermeņa masāža
29.04 15:30-16:30
Brīvo vietu skaits: 1
Ak šis sāpīgais temats. Jau par to biju aizdomājusi tad, kad vēl nebiju mamma, bet nu jau to izteiktāk un biežāk pamanu un sirds par to sāp.
Stāsts no dzīves : puikas pagalmā spēlējot bumbu, pēkšņi sāk apsaukāt savu klasesbiedreni par bomzi, jo redziet viņai nav jaunākais televizors, jaunākais telefons un mājās pat datora nav. Nopietni? Vai tad pēc definīcijas "bomzis" nav cilvēks bez pajumtes? Kā var atļauties nozākāt cilvēkus dēļ tehnoloģijām? Ne velti kāds cilvēks reiz teica, ka pārņemtība ar tehnoloģijām aizdzīs no mums cilvēcīgumu. Un kur paliek garīgās vērtības? Un, manuprāt, šeit viss aizsākas ar vecākiem. Vecākiem ir jārunā ar savu bērnu par to, ka dalīties ir labi, vajag būt draudzīgam, teikt sliktu par citiem cilvēkiem nav labi. Jāmāca bērniem spēlēties ar mīkstajām rotaļlietām, mācīties vai sportot, nevis dot telefonu un planšeti, lai tik pašam būtu miers un varētu pasēdēt facebook vai klusumā.
Šeit pat bija raksts par spēlēšanos ar savu bērnu, un bija mammas, kuras atzina, ka nepatīk pašām spēlēties ar saviem bērniem. Nopietni? Es saprotu, ka ir jāmāca bērnam arī patstāvība, bet nevajag ieslīkt arī galējībās. Ja bērnam nav brāļu vai māsu vai draugi šobrīd nevar atnākt, nu tad velti savam bērnam 20minūtes, lai paspēlētos. Tā taču ir bērnība.
Vēl šeit varēja izlasīt rakstu par jauno trendu "spineri", kur bērnudārza audzinātāja lūdza, lai vecāki viņam nopērk šo spineri, jo redziet visiem bērniem tāds ir, bet viņam vienīgajam nav. Acīmredzot, šī mamma bija informēta par to, ka tas nav paredzēts tik maziem bērniem, lai pēc tam nebūtu pilns internets ar to, ka tā ir tik bīstama rotaļlieta, jo tur bērns iebāž savus pirkstus.
Es saprotu, ka šī nevienlīdzība esot bijusi vienmēr, lai gan es tādu savā laikā neatceros, vismaz ne tik traģiskā līmenī. Mēs visi pagalma bērni spēlējām kopīgas spēles, ja gribēja kādu pasaukt ārā, tad aizgājām pie durvīm pieklauvēt. Bija tik jautri vasarā spēlēt "sunīšus", "paslēpes" un ziemā celt cietokšņus. Ak, mana mīļā bērnība, tu biji ļoti forša! Un man ir patiess prieks, ka tad vēl nebija tāds tehnoloģiju "bums", ka bez tā vairs nevar dzīvot un tu neesi normāls cilvēks, ja tev tā nav.
Man ļoti sāp sirds, kad redzu bērnus apsaukājot vai nedod Dievs, sperot, jo redz kaut kas nepatika. No kurienes tādas dusmas? Kāpēc nevar būt draudzīgi? Es zinu, ka nekad nebūs tāda dzīves "idille", ka viss būs tik skaisti un rožaini, un tā varbūt arī nevajag, bet ir jābūt kaut kādām morāles robežām.
Arī mana mazā māsa ir piedzīvojusi savos 10 gadus nepatīkamu pieredzi, kad jau runā par kaut kādu diētu ieturēšanu, jo esot resna. Labi, no vienas puses pati vainīga, ka daudz ēd saldumus, bet no otras puses - ķermenis vēl mainīsies, jo arī es agrāk, tiesa gan jauniešu vecumā, biju apaļīga, bet tas mainījās. Bet es nekad 10 gadu vecumā nebiju iedomājusies par kaut kādām diētām un teikt, ka gribu nogriest sev vēderu ar šķērēm.
Mēs neviens nepiedzimstam par modeli, rasistu vai miljonāru. Nav jābūt modelei, lai būtu skaists cilvēks, jo galvenais, lai ir skaista sirds. Nav jābūt miljonāram, lai būtu bagāts. Bagātība ir vesela ģimene, jumts virs galvas, ēdiens, ko likt uz galda, tas, ka tu vari skriet, elpot un pats galvenais - dzīvot, lūk tā ir bagātība. Un rasisms - to nu gan mēs iemācamies no līdzcilvēkiem.. Nav nozīmes vai tu esi balts vai melns, galvenais ar labu sirdi!
Mūsu bērni neizaugs bez tehnoloģijām, tas ir skaidrs, bet nevajag to izcelt kā galveno dzīves sastāvdaļu, ka bez tā nevar dzīvot. Tādēļ mācīsim bērniem vienlīdzību, labestību, jo lai mainītu pasauli, ir jāsāk ar sevi pašu, vai ne?
Gan jau, ka vecāki vainīgi, ka bērni lielās vai apsmej par tehnoloģijām, bet nedomāju, ka tas ir maināms. "Kad es augu", tāpat ķircināja un apcēla, vien aktuālas bija citas tēmas. Tagad ir citas aktualitātes. Piemēram, manā vecumātās tehnoloģijas ienāca stipri nopietnākos gados, tas bija kaut kas jauns un tika uzlūkots ar apbrīnu. Tagad tas ir tikpat ikdienišķi kā mūsu laikā spēlēt"ķerenes" un pasmieties par ķērāju, kurš ir lēnāks un nespēj noķert. Man ir 🤓gadīgs bērns. Uz skolu piešķīru parastu podziņtelefonu, lai varam sazvanīties, kad laiks doties mājās. Pirmā semestra beigās reāli dzīve piespieda sākt dot viņam savu viedtālruni, lai var spēlēt kādu tur spēli, savādāk tika apcelts un apsaukāts, mājās nāca nelaimīgs. Neba es neizrunāju, ka spēles līmenis nenosaka cilvēka vērtību, bet nu tā situācija ir tāda, kāda tā ir. Saprātīgās robežās tādēļ arī nākas ļaut darīt to, pret ko patiesībā kategoriski iebilstu.
Piekrītu par visiem 100%! Bet kā jau rakstīji- vecāki iemāca bērniem to! Bērni paši nezina,kas ir telefons, planšte, spēlītes. Tā pat bērni nezina, kas ir tās āra spēles. Mums viņiem ir tās jāiemāca. Tas,ka bez tehnoloģijām neiztikt-tas ir skaidrs,bet mēs varam lielāko dienas daļu iemācīt darīt ko citu- grāmatas, spēles, pastaigas, ritens, skrituļslidas, smilšukaste, kluči..... un tad bērnam to planšeti nevajag.
Jautāju peiredzes bagātam psihologam ,kurš strādā ar dažādiem bērniem par telefonu lietošanu ,spēlīšu spēlešanu. Viņa teica,ka drīkst skolniekam arī līdz pat divām stundām atļaut,bet ar nosacījumu,ka pēc tam viņš pārējo laiku aizpilda citādi- dodas ārā, lasa grāmatas, rotaļājas.Un galvenais,lai paejot noteiktajam laikam nav pretošanās, bļaušana un tracis. Jo tas nozīmē,ka b;ērns jau palicis atkarīgs!
Lai mums izdodas !