25.04 18:00-20:00
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 10
Manai lielajai mazulei jau 6 gadi! Ārprāts, kā laiks skrien! Bet šoreiz ne par to, jo to mēs tāpat jau visas zinām – turi rokās zīdaini, nomirkšķini acis un rau – jau pirmā klase!
Šoreiz par to, kas man ienāca prātā, kad iznācām no profilaktiskās apskates. Madara ir 121 cm gara un 23 kg smaga (ar ziemas kombinezona biksēm). Patiesībā man nav ne jausmas, kāds ir vidējais garums un svars šajā vecumā. Es pat neuztraucos par to, vai viņa ir zem vai virs vidējā (tā saucamās normas). Es redzu, ka meita ir vesela, priecīga, fiziski normāli attīstīta… viss ir kārtībā!
Tad kāpēc mēs tik ļoti sekojam visām “normām” zīdaiņa vecumā. Tik daudz esmu gan dzirdējusi, gan pati uzdevusi šos jautājumus – cik tavējais sver? Cik viņš apēd? Cik reizes dienā kakā? Cik stundas naktī guļ?
Iespējams, šie jautājumi tiek uzdoti tāpēc, ka māmiņas nejūtas drošas par saviem mazuļiem, BET kāpēc mēs nevaram uz mazajiem kamolīšiem skatīties tāpat, kā uz teju pirmklasnieku? Kāpēc nepaļaujamies uz savu intuīciju un veselo saprātu, kas skaidri un gaiši liek saprast, ka bērniņš jūtas labi, kaut arī šomēnes apēda par 500 gramiem mazāk, nekā tas otrs puika, ko iepazinām dzemdību namā?
Protams, ir situācijas, kad ir ļoti rūpīgi jāseko līdzi tam, cik bērniņš apēd un kā viņš attīstās, bet vai tad nebūtu šiem faktoriem jāseko līdzi, konsultējoties ar pediatru, nevis salīdzinot mazo ar citiem bērniem? Man, piemēram, nepatīk, ja mani salīdzina ar kādu citu! :)
Jāatzīst gan godīgi – arī es, meitai mazai esot, vilku ar pirkstu līdzi viņas attīstības līknei un zinātnieku, profesoru un citu speciālistu noteiktajai normai. Nu, nedavilka viņa līdz vajadzīgajam svaram, sāku piebarot, pašai piens beidzās.. Bet kāpēc toreiz neviens man neteica, ka dažas dienas piens var būt arī mazāk? Toreiz man lika mest malā lieso pupu un vilkt ārā trekno pudeli! Ar otro bērnu gan es biju gudrāka – negribēja ēst, nespiedu. Nenāca miegs – spēlējos. Gribējās stāvēt pusgada vecumā – ļāvu!
Gribētos iedrošināt māmiņas – nesekojiet tik daudz normām, bet savai sirdsbalsij un bērna sajūtām! Ļaujiet mazajiem pašiem noteikt savu ritmu un ļaujiet bērniem būt bērniem! :)
Tagad Madarai ir 6 gadi, 121 cm, 23 kg, 29.kājas izmērs, 6 kaula zobi un mati līdz lāpstiņām. Čolku nolēmām ataudzēt – apnika acīs krītošie mati! Droši vien “standarta” pirmsskolniece, bet varbūt arī nē. :)
Padalieties – cik rūpīgi jūs sekojat vienaudžu attīstībai? Līdz kādam vecumam salīdzināt savu bērnu ar citiem? Vai uztraucaties, ja jūsu bērniņš attīstās savādāk?
Tas jau sieviešu dabā - interesēties par citiem un salīdzināt, bet pareizi darīji, ka nepieņēmi to par standartu, par normu! 😀
Protams, kā jau minēju, ir situācijas, kad ir jāseko līdzi un jāuzmana mazais. Bet gadījumos, kad mazais ir vesels, tā kontrole jau neko daudz nemaina - māmiņas tikai lieki satraucas, ka viņu bērns neatbilst "standartam"!
Es, protams, arī sekoju līdzi attīstībai, bet, kad man fizioterapeite lika turēt bērnu tādā telpā, kurā viņš nevar, pie dažādām virsmām turoties, piecelties kājās, jo TEORĒTISKI bija vēl par agru, es sapratu, ka vai nu es ļauju bērnam pašam lemt par saviem attīstības tempiem, vai arī meklēju burbuli, kurā dzīvot teorētiski pareizi. Izvēlējos pirmo 😀
Pirmajos mēnešos un līdz brīdim, kad sāka staigāt, ļoti sekoju visam līdzi. Jā, ja tas būtu man ceturtais vai trešais bērns, tad droši vien mazāk to darītu 😀 Es gan nesalīdzināju ar citiem, bet lasīju un meklēju informāciju vispārīgi. Vispār jau salīdzināju gan arī ar citiem, bet tikai un vienīgi intereses pēc, neliekot kādu par etalonu.
Bieži vien cilvēki, kuriem nepatīk,ka salīdzina, komentē viņu bērnus, paši tā dara, bet vnk neapzinās,ka otrai mammai tas ne visai. Arī mans bērns ir "ārpus standarta" un kopš mani kaitina citu komentāri, pati stingri piedomāju, ko saku par citu bērnu, jo re, vienam nepatīk "ai, cik tieva" vai "cik gara", ne jau ļauni domāts, bet kaitina. Tākā pašām jāsāk ar sevi.
T.i tiesi vards varda
Tiesibvarsa varda.es esmu piemers tam,ka ari pati jutos neparliecinata par sevi,tapec ari radas ta merisanas kraniniem.kad iegusti parliecibu par sevi,tad ari uz tiem komentariem noraugies ka mulkigiem,ne objektiviem,kaut reizem tapat kaitina.
Es te ari par so temu varetu blogu sarakstit,bet to citudien,jo tikko jau vienu uzrakstiju.
mums ir preteji-meita ir lielaka neka videjais aritmetiskais berns,un man laikam ir treknais pups,no kura piena joprojam gazas aumalam.
Gandriz ikviens rads(vairak jau no vira puses,vinam tadi netaktiskaki) ,kuram nav slinkums savu muti dzeset,pasaka cik vinai apali vaigi,jautajumu ar ko tu vinu baro esmu,manuprat,kadas reiZes n dzirdejusi, tad vel viena stulbs jocins par burbuli un gaisu vaigos..ak ,cik feini!!!pilnigi javaldas ,lai nepateiktu preti laut ko asu par pasu lomentetaju izakatu!
Un jasaka godigi,ir bijusas reiZes,kad mani tas ir salauzis,esmu domajusi varbut es kaut ko ne ta daru,bet tas pargaja.sapratu,ka cilveki medz but stulbi,un it ipasi viriesi,kam laikam skiet,ka mazam bernam jaizskatas ka miniaturam pieaugusajam.un diemzel sada nezinasana iedraga jaunas mammas parliecibu. Jabutstiprai,lai laistu neadekvatus izteicienis gar ausim!
Jā, laikam jau precīzāk ir, ka mammas jūtas nepārliecinātas par sevi. Vajadzētu, lai kāds vairāk iedrošina un atbalsta, nevis tikai izdod kārtējo grāmatu ar "standartiem" 😀