Nākot mājās pazuda bērns- gandrīz kā filmā Likteņa ironija(jeb Vieglu garu ) .

Re kā dzīvē notiek! Vakar braucot no dārziņa arī mēs pirmo reiz pazaudējām bērnu.

Es jau biju mājās, pie durvīm zvans. Vīrs un meitiņa stāv un laimīgi smaida. Tad ir jautājums: Adrians jau atnāca?! Uz ko es pilnībā izbrīnīta- Nē!

Vīrs noliek meitu, nosviež instrumentus un skrien lejā. Paiet 5 minūtes, neviena nav. Paiet desmit minūtes, nav. Es jau sāku uztraukties. ....Dzirdu - durvis veras , nāk abi. Adrians noraudājies. Tētis ne visai apmierinātu sejas izteiksmi. 

Bērns izkāpj no mašīnas un skrien prom. Pilnā pārliecībā ,ka zina kur jāiet. Lai arī tas bija pirmais vakars ,kad brauca mājas no dārziņa ,kopš dzīvojam jaunajā dzīvoklī. Tētis kamēr atsprādzē un izņem māsu protams nepamanīja,kur aizskrien Adrians. Un pārliecināts,ka šis uzbraucis mājas.

Noejot lejā ,paskatoties apkārt redz ka bērna nav! Nu pirmā doma,ka noslēpies, aiziet aiz stūra, apjautājas sētniekam ,kurš kā reiz uz ielas.Bet neviens neko nav redzējis. Lieki piebilst,ka sviedri auksti un sirds klauves klāt. Te pēkšņi dzird nežēlīgu baurošanu- TĒTI!!!

Ātrumā skrienot,ieskrējis nepareizajā kāpņutelpā. Sagadīšanās pēc tieši kāds nāca ārā un durvis atvēra. Stāvējis un gaidījis pie lifta,bet tētis ar māsu kā nenāk ,tā nenāk. Labi ,jau ka nav braucis augšā. Sapratis ,ka kaut kas nav labi, protams bļaujamais klāt , un dodas ārā. Tad nu arī tētis sadzirdēja un abi laimīgi satikās. 

Bērns sabijies,tad nu lamāšanās izpalika. Bet kārtīga izrunāšanās,par to ,ka nedrīkst skriet prom un ir jāskatās un jāgaida protams bija. 

Domāju,ka šis atgadījums atmiņā pliks ilgu laiku,jo tik nobijušos Adrianu vēl nekad nebijām redzējuši!