Misija „Bērnu dārzs” turpinās

Rīna
Rīna 7. augusts 2017 10:54
280

Jebkuras pārmaiņas cilvēka dzīvē ir liels satricinājums, kas ne vienmēr parādās ārēji, bet gandrīz vienmēr iekšēji kādas pārmaiņas notiek. Turpināšu savu pieredzi, par to kā jūtīgam bērnam uzsākt bērnu dārza gaitas.

Pagājušajā nedēļā rakstīju par pirmajām divām Emīlijas bērnu dārza nedēļām, kas abas bija diametrāli atšķirīgas. Ja pirmā nedēļa meitai šķita vairāk kā izklaide, jo kopā ar mammu varēja iet pie bērniem, tad otrā nedēļa, kad bērnu dārza gaitas bija jāizdzīvo jau vienai pašai, jau bija ar asarām un bailēm.

Tomēr kopumā sākumu vērtēju kā pozitīvu, jo redzu, ka Emīlija mācās jaunas lietas, un esot dārziņā tas viņai tomēr vairāk patīk nekā nepatīk. Un šajā brīdī pie sevis nodomāju- eh, kā gribas piedzīvot to dienu, kad atnākot Emīlijai pakaļ, viņa man teiktu: „Mammīt, es vēl negribu mājās-gribu vēl paspēlēties”.

Tas par ko šodien gribēju uzrakstīt ir par mazajām izmaiņām, ko esmu pamanījusi Emīlijā pēc šīm divām nedēļām.

Skaļi protesti

Kopš Emīliju esam mēģinājuši atstāt uz diendusu, mums katru rītu ir koncerts. Kamēr aizbraucam līdz bērnu dārzam, visu ceļu mani pavada asaru koncerts. Tomēr pēdējās divas dienas, tas mitējas kolīdz ieejam bērnu dārzā. Ja citi bērni bieži vien bailes, bažas un citas emocijas patur pie sevis, tad Emīlija jau no bērna kājas ir bijusi ar stingru raksturu, skaidri un skaļi parādīt, ka viņai kaut kas nepatīk. Kamēr bija maza, tā bija raudāšana. Kad jau bija vertikālā pozīcijā tā bija atgrūšana ar rokām, tagad, kad jau leksika ir attīstījusies- vārdiski, protams, raudāšanu neatmetot. Principā, kas ir ļoti gudri, jo kuru gan vienaldzīgu atstāj maza bērna asaras.

Miegs

Tendence, ko pamanīju jau sestdien ir vajadzība izgulēt stresu. Meita, kamēr dzīvoja mājās un dienas ritms nebija tik piesātināts, pusdienas miedziņu negulēja. Principā viņa man nekad nav bijusi gulētāja. Tomēr gan sestdien, gan svētdien ( pat divreiz) viņa izrādīja vēlmi pagulēt. Lai arī aizmigšana nebija viegla, miedziņš bija ļoti vajadzīgs. Atceros, kad man kolēģēm pagājušajā septembrī  bērni uzsāka skolas gaitas, mazie skolnieki iesākumā varēja aizmigt pat pie mammas darbā uz krēsla. Jaunā vide, jaunie pienākumi darīja savu.

Kašķīgums

Otrā lieta, ko ievēroju- Emīlija ir palikusi daudz emocionāla, kašķīgāka. Viņas vēlmju neizpildīšanu, pavadīja arvien skaļāki protesti. Šajā brīdī atcerējos, kā man draudzenes stāstīja- dārziņā varbūt arī viss būs labi, bet jūs mājās, gan vēl jutīsiet attieksmi par sarūgtinājumu, ka esat „iesvieduši” bērnu jaunā pasaulē. Un nevar nepiekrist, protests ir jūtams.

Mājas, atstāt mājās

Psihologi iesaka, uzsākot bērnu dārza gaitas dot bērnam līdzi kaut ko mazu, simbolisku no sevis vai no mājām. Kādu mantu, atslēgas piekariņu vai kādu tamlīdzīgu mantu. Ja pirmajā nedēļā kamēr abas gājām uz „darbiņu” kopā, Emīlija labprāt ņēma mantas līdzi, tad kopš viņa iet uz bērnu dārzu viena pati- viņa kategoriski atsakās ņemt kaut ko līdzi. Ar vīru uztaisījām atslēgas piekariņu, kur ir mūsu bilde. Šorīt izmēģinājām viņai iedot līdzi, ar cerību, ka tā šķiršanās būs mazāk sāpīga, jo mamma un tētis vienmēr ir līdzās. Tomēr, lai arī piekariņš viņai patika, viņa gribēja to atstāt mājās. Viena no versijām, kas man ienāca prātā ir tas, ka iespējams kāds no bērniem kādā reizē ir skatījies viņas mantiņu, un tāpēc viņa negrib ņemt līdzi savas mantas, jo baidās, ka kāds paņems.

Izvairīšanās runāt par bērnu dārzu

Man kā mammai, protams, ļoti gribas zināt kā mazajiem dārziņā iet, ko viņi dara. Vakarā, kad pēc darba pārnākot mājās jautāju, kā ir gājis, ko ir darījuši- viņa neatbild. Tikai uzzinot informāciju no audzinātājas, es to varu mēģināt apspēlēt un izvilināt no viņas, kādas sīkākas detaļas. Iespējams tā ir stratēģija- ja par to nerunāšu, tas drīzumā varēs uz dārziņu neiet, jo vecāki sapratīs, ka viņai tur nepatīk.

Tas par ko man ir vislielākais prieks ir jaunās iemaņas- iemācītas jaunas dziesmas, kaut neliela, bet iesaistīšanās rotaļās. Tas, kas mani ļoti iepriecināja, viņa ir nostiprinājusi pieklājības prasmes. Tā brīvdienās, netīšām uzkāpjot man uz kājas, Emīlija ar līdzcietīgu intonāciju noteica: „Piedod!” vai pēc pusdienās skaļi novilka: „Paaaldies!”. Sīkumi, bet tik patīkami, jo tālākajai dzīvei tas ļoti ir vajadzīgs.

Šīs ir tās spilgtākās izmaiņas, lai gan mazu nianšu ir ļoti daudz, tās pat nav iespējams uzskaitīt.

Katru rītu ar smagu sirdi, vedot mazo uz dārziņu, es mierinu sevi ar domu- viss ir pārejošs, un galu galā, kā Marhilēviča dziesmā dzied: „Cik tie bērni ātri gan aug… vakar vēl autiņos tinām”.

Foto

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
Rīna 7. augusts 2017 13:47 Maaminja Diaana

Paldies par padomiem :) Jūsu pieminētās metodes, biju lasījusi. Pagaidām man viss tik emocionāli, ka bieži vien izlasītais šķiet ļoti labs, bet raudāšanas reizēs vnk izkrīt no galvas.

Maaminja Diaana 7. augusts 2017 12:23

No sākuma gribu teikt Lielu Paldies par pieredzes stāstu, mums tas viss vēl priekšā, bet jau tagad lasu visādus rakstus par šo tēmu :)
Lasīju vienā rakstā (nezinu, vai tas palīdz, bet mēģinat jau var), ka bērniņam, lai no viņa izvilktu informāciju, par to, ka ir gājis darziņā, jazudod jautājums, nevis :"kā tev šodien gāja, ko darījāt?", bet gan: "ko jaunu dārziņā iemācījies, ko jaunu uzzināji?" :) varbūt noder :)
Tāpat lasīju, ka ar to došanos uz dārziņu, ja mazajam ir kreņķis, tad varbūt, ja ir iespēja, piedāvāt: "ar ko dosimies uz dārziņu - mašīnu vai lielo autobusu (kājiņām vai riteni utt.)?" Varbūt tas kaut kā novērsīs mazās domiņas un satraukumu :)
Kā arī man patika viena MK raidījumā ieteiktā metode - pirms iet projām no dārziņa, uzdot bērniņam jautājumu: "cik bučiņas tu šodien gribi saņemt, pēc kā tad mammīte dosies strādāt?" Ja mazā pasaka, piemēram, 100, tad cītīgi arī bučot tās 100 reizītes, jo pienāks dieniņa, kad mazā paprasīs tikai 1 vai pat nevienu, jo būs jau iejutusies :)