Mans lielais pirmsskolnieks!Dārziņa gaitu uzsākšana un kā mums klājas tagad!

Adrians savas dārziņa gaitas uzsāka ,kad viņam bija divi gadi un viens mēnesis. Piedāvājums par iespēju doties dārziņā bija negaidīts,jo ejot pārreģistrēties(tā kādreiz bija jādara) mums jautāja vai mēs būtu gatavo no aprīļa nākt dārziņā ,jo ir atbrīvojusies vieta. Protams ,ka es bez domāšas piekritu ,jo zināju,ka Adrianam būs jau divi gadi,pati jau strādāju un tā bija lieliska iespēja.

Īpaši šim jaunajam dzīves notikumam negatavojāmies,jo īsti jau nezinājām kas un kā jādara būs. Uzzinājām kādas lietas nepieciešamas, sagādājam ērtu apģērbu,lai pašam viegli un audzinātājām apģērbt bērnu. Centāmies piestrādāt pie podiņmācības un tā.lai puisis pats ēstu.

Pirmās dienas uz dārziņu Adrianu veda tētis- tas tāpēc,ka es esmu emocionālāka un mums būtu grūtāk šķirties.

Un arī tāpēc,ka sākumā Adrians dārziņā nepalika uz pilnu dienu,bet man bija jādodas uz darbu un brīvu es paņemt nekādi nevarēju.

Tad nu pirmajā dienā Adrians ar tēti grupiņā dzīvojās pāris stundas. Kopā ar citiem bērniem spēlējās, pierada pie kārtības, iepazina telpas. Nākamajā dienā, tētis Adrianu atstāja uz trīs stundām. Nedaudz pačīkstēja,bet devās grupiņā un spēlējās. Tētis bija pakaļ uz laiku,kad visi taisījās doties ārā. Adrians nemaz nevēlējās doties mājas,bet ar bērniem ārā. Tad nu viņi kopā visi paspēlējās ārā.

Trešajā dienā Adrians tika atstāts jau līdz pusdienlaikam. Izdzīvojies ārā, paēdis pusdienas ,pārējie devās čučēt,Adrians ar tēti uz mājām.Tā bija piektdiena. Ar audzinātāju vienojāmies,ka viss iet ļoti labi,tad jau pirmdien mēģināsim palikt uz gulēšanu,betpēc pamošanās gan uzreiz pakaļ. Tā arī darījām. Viss noritēja gludi.Protams bija nedaudz paraudāšana,bet kopumā viss aizgāja.

Adrians pierada pie bērnudārza. Pirmo mēnesi es viņam nācu pakaļ jau drīz pēc pamošanās,lai viņam nav sajūta ,ka ir atstāts dārziņā. Drīz jau sekoja vasaras brīvlaiks un pēc gandrīz trīs mēnešu iešanas uz dārziņu Adrians pelnītā atpūtā dzīvojās ar mani līdz pat septembrim. Tad ar lielu prieku uzsāka dārziņa gaitas un nekādu kreņķu mums nebija.

  Kā jau visiem bērniem bija laiks ,kad raudāšana no rīta bija stiprāka,bet tas bija vairāk tad,kad vedu es nevis tētis. Bet ieejot pie audzinātājām problēmas atrisinājās. Asaras pazuda un mazais mierīgi aizvadīja dienu.

Tagad Adrianam jau ir pieci ar pus gadi un dārziņā jau viņš ir veterāns. Bet vēl jo projām ir dienas ,kad ļoti gribas iet uz dārziņu. Īpaši slimošanas laikā mums jācīnas ar asarām ,lai paskaidrotu,kad slims uz dārziņu doties nevar.Bet ir arī tādas dienas,kad nāk miegs un ne par ko negribas nekur doties.

Kad atceros savas bērnu dārza gaitas,prātā nāk jaunuzbūvētais slidkalniņš, kurš ļoti patika. Vēl atceros kā audzinātāja lasīja priekšā pasakas ,kad devāmies gulēt,bet gulēšana gan pie sirds negāja. Ja godīgi,vairāk arī neko īpašu neatceros. Pēc mammas nostāstiem ir tā,ka uz dārziņu esmu gājusi labprāt un nekādu īpašo ķīviņu nav bijis. Sāku dārziņu apmeklēt jau maziņa- silītes grupiņā ap gada vecumu,jo tajos laikos citādi nebija iespējams. Vecāki strādāja.

 Šobrīd ,ka Adrians jau ir liels pakaļ viņam dodos pēc pieciem.To gan pārsvarā dara tētis,jo viņam pēc darba ir pa ceļam. Es Adrianu izņemu piemdienās un piektdienās,jo tad mums jādodas uz baseinu. Par to gan viņš nav diez ko priecīgs,jo tad no dārziņa ejam jau 16:00 prom. Viņam ļoti patīk spēlēties ar bērniem,un bieži viņš no dārziņa jādabū ārā ar varu:)

Pēc dārziņa cenšamies doties mājās,jo vazāšanās pa veikaliem viņu vēl vairāk nogurdina. Siltajā laikā pa ceļam apmeklējām rotaļu laukumus,lai paspēj izskrieties un padzīvoties svaigā gaisā. Tagad ,kad dārziņš mums vairs nav pie mājām,sanāk braukt uzreiz mājas, un tikai tad iziet ārā.

Vakaros pēc dārziņa Adrians ir piekusis ,lai arī to tā no malas pamanīt nevar. Viņš īpaši cenšas pieprasīt sev uzmanību, beidzot atslābs no pareizās uzvedības un iztrakojas. Kaitina māsu ,tēti, neklausa un dauzās.Bet tas manuprāt ir normāli. Tad nu cik varam pievēršamies viņam uz kādu brīdi ,lai viņš dabū pilnvērtīgi mūsu uzmanību. Pēc tam atļaujam nedaudz paskatīties Tv vai datorā multeni vai uzspēlēt kādu Lego spēli. Un tad jau viņš rotaļājas ar mantām, ēd vakariņas, un dzenā māsu pa māju.

Jāsaka ,ka jo Adrians paliek vecāks,jo dārziņš viņam patīk labāk. Viņš ar lielu prieku stāsta ko tur darījis,ko iemācījies-īpaši angļu valodā. Pastāsta kādas spēles spēlējis, ko draugi sliktu izdarījuši. Par savām palaidnībām gan īpaši daudz nestāsta.

Visgrūtākais posms bija otrais dārziņa gads. Tad viņš laikam visvairāk slimoja. Tomēr nevarētu teikt ,ka mēs ļoti par to satraucāmies,jo tā tas notiek un slimošanas laikā mēs izturējāmies kā parasti,lai bērns saprastu,ka slimošana nav laba lieta,līdz ar to arī tāpēc viņš tagad raud ,kad ir slims ,jo grib uz dārziņu pie bērniem.

Kamēr nebija mazās māsas slimošanas laikā viņam tika vairāk uzmanība,bet tagad uzmanība ir jādala,līdz ar to mājas nemaz nav tik feini,jo mazā māsa visu laiku bāžas virsū un lielajam džekam tas nemaz nepatīk.

Atceroties šo visu kā tas sākās Adrianam ļoti pārdomāju ko un kā darīt ar Denīzi. Manuprāt mēs visu darījām pareizi,jo lielu problēmu nebija ar dārziņa gaitu uzsākšanu. Bet Denīzei dārziņa gaitas būs jāuzsāk jau no decembra ,bet viņa būs tikai 1,6 gadu veca . Tas mani nedaudz biedē.

Tomēr jau tagad zinām,ka sākuma taktika būs tāda pati- vedīs uz dārziņu tētis, lai emocionāli vieglāk viņai un man. Un arī lielais brālis te noteikti spēlēs kādu lomu. Kā tas būs,to varēšu jau pastāstīt pēc mēneša.

Ja būtu iespēja ,noteikti nogaidītu un laistu tikai no diviem gadiem.Tas manuprāt ir vislabākais vecums,jo vēl nav sākušās trīsgadnieka kaprīzes un pārgājis ir bēbīša periods.