Mans laiks un nometne Uguntiņa

Es augu laikā, kad par labām sekmēm sūtīja uz vasaras nometni ARTEKS un  ALBATROSS, kas atradās mūsu pašu Jūrmalā. 

Arī man tāpat kā daudziem citiem bērniem vecāki sagādāja tādu iespēju, doties uz mēnesi uz vasaras nometni. Tās gan bija vairākas, bet man visspilgtāk atmiņā palikusi viena, kas atradās Pumpuros- UGUNTIŅA. Tā bija īpaša vide, iespēja iepazīties ar daudziem bērniem no dažādām pilsētām un arī citām Padomju Savienības republikām. 

Katram korpusam bija dežurpostenis un bija jādežūrē virtuvē.

Es jutos tik lepna, kad stāvēju sargpostenī, baltā blūzē un ar kaklautiņu. Vakaros mums bija sporta spēles un dažādi pulciņi. Bet brīvdienās pie mums brauca ciemiņi, gan vecāki, gan ārzemnieki.

No tā laika man palika nepatīkama sajūta dzirdot vārdus ārzemju latvieši. Pēc kāda koncerta, kuru apciemoja mūsu tautieši no Amerikas, viņiem dodoties projām, pēkšņi vairāki no viņiem sāka mest gaisa konfektes un protams, bērni, kas bija apkārt tās ķēra. Pa to laiku citi, kas jau sēdēja autobusā to fotogrāfēja. Vēlāk mēs uzzinājām, ka šīs fotogrāfijas ir publicētas un zem tām rakstīts, Latvijas nabagie bērni.

Bet ne par to stāsts. Savos vienpadsmit gados, man bija pirmais puisis, ar ko es gāju uz tikšanos un pirmā greizsirdība un asaras, kad vecāki mani veda mājās, puisēns skrēja pakaļ motociklam un vēl ilgi māja man nopakaļ.

Tas bija neaizmirstams mēnesis, es ieguvu daudz jaunu draugu un jaunas iemaņas. Man bija iespēja sevi parādīt citādu, nekā mājās un skolā. Mums nebija brīvu brīžu, visa diena bija saplānota. Viena par otru bija interesantāka un ar interesi mēs gaidījām nākošo dienu. 

Mēnesis paskrēja tik ātri, ka pat nepamanīju, bet atmiņas glabāju vēl tagad. Vecās melnbaltās fotogrāfijas un sajūtas, kuras nav zudušas visus šos gadus.