Gadam noslēdzoties, ļoti bieži domāju par to, kas paveikts, kas īsti nav izdevies, kas noslinkots, kas nesasniegts, kas izdarīts vairāk, nekā plānots... Šis gads, tiešām, ir bijis notikumiem, piedzīvojumiem un pārbaudījumiem pārbagāts. Ja kāds man uzskaitītu to visu un teiktu, ka tas viss ir tikai gada griezumā, es neticētu. Saprotu, ka darbu paveikts ir daudz, bet emocionālā puse ir nedaudz atstāta novārtā, tai vienmēr "laika nav". Lūk kāds tekstiņš, ko atradu FB, kas tik spilgti apzīmē šo mūsdienu laiku būšanu un nebūšanu...
"Sensenos laikos LAIKA nemaz nebija. Katrs dzīvoja savu dzīvi - ne steidzās, ne kavējās, vienkārši dzīvoja. Saule ausa, ūdens tecēja, koki auga un vējš pūta. Tad parādījās cilvēki un sāka meklēt laiku. Sāka rēķināt dzīvi. Tie skaitīja no saules līdz saulei, no gada līdz gadam, no vakardienas līdz šodienai, no pieciem līdz sešiem. Un, jo vairāk skaitīja, jo vairāk trūka. Drīz cilveks paliks vispār bez laika, jo viņš jau tagad visu laika saka:" Man nav laika."
Šādos skrienošos brīžos kāds pamanās aptīties ap kaklu tik stipri, stipri un ļauties šim laikam apstāties. "Tu gribi mani nožņaugt," jautāju savai trīsgadniecei. "Nē, mammīt, es gribu Tevi tikai samīļot drusku, drusku..."
Pēdējā laikā ļoti bieži ir šādi brīži, kad tas mazais cilvēciņš tā no sirds un spēka, cik vien jaudā, apķeras, saspiež un gaida manu šo jautājumu, lai atbildētu:"Nē, mammīt, es gribu Tevi tikai samīļot drusku, drusku..."
Laimīgu, veselīgu, emocijām bagātu Jauno gadu un, lai mums, pieaugušajiem, pēc iespējas retāk nāktos teikt:" Man nav laika"
ViKrEm mamma,
Zane