Vieta bērnudārzā būs vai nebūs?

Tas, vai bērns tiks bērnudārzā, vai arī nē, aizvien vairāk atgādina laimes spēli. Ir jāsakrīt vairākiem faktoriem, lai paveiktos, un vieta pirmsskolas izglītības iestādē tomēr priekš Fejiņas atbrīvotos.

Kad gaidīju meitiņu, par bērnudārzu nesatraucos, jo zināju, ka brālis apmeklē dārziņu, tātad, pēc brāļa/māsas prioritātes viņai vieta dārziņā būs. Ha, lika pagaidīt...

Pilnīgā pārliecībā, ka viss ies kā pa sviestu, janvāra sākumā devos pie bērnudārza vadītājas, lai noskaidrotu, kura pēc kārtas rindā, ņemot vērā prioritātes, ir Fejiņa. Pirmkārt, izrādās, ka bērnudārza vadītāja to nemaz nevar redzēt, jo, nosūtot pieprasījumu uz departamentu par brīvo vietu skaitu, tiek atsūtīts jau automātiski uzģenerēts saraksts, bet, otrkārt, šogad “iesaukuma” dārziņā nemaz nebūšot, jo... vietu gluži vienkārši nav. Tajā dienā manas rokas nokārās un biju gatava pati ar savām rokām nomušīt (es patiesi nemudinu uz vardarbību, tikai aprakstu savas tā brīža sajūtas) visus tos valstsvīrus un valstssievas, kas deklarē, ka dzimstība, ģimenes lietas ir prioritāras. Kāda gan tur prioritāte, ja jau atkal nākas meklēt privāto bērnudārzu? Ir pagājuši vairāki gadi, bet nekas to laikā nav mainījies.

Todien, uzzinot, ka pašvaldības bērnudārzā Fejiņa netiks, sastādīju sarakstu un apzināju mūsu ģimenei ērtākos privātos bērnudārzus – gan tos, kas tuvumā mājām, gan tos, kas atrodas netālu no manas darba vietas. Pieteicu Fejiņu divos no tiem rindā...

Pienāca ilgi gaidītais maijs, kad eriga.lv esošajām rindām uz bērnudārziem bija jākūst kā pavasara sniegam marta saulītē. Nekusa. Metu kaunu pie malas, lai zvanītu uz departamentu un noskaidrotu, kad būs rindā iespējams redzēt, ka Fejiņa brāļa bērnudārzā jāuzņem prioritārā kārtā, jo patlaban meita tajā stāv kopējā rindā, līdz ar to, nav ne mazākās jausmas, kura pēc kārtas viņa ir faktiski. Laikam nogurušas no daudzajiem zvaniem, departamenta dāma dusmīga uz mani uzbrēca, ka viņa neko neredzot. Tad rodas jautājums, kurš gan to redz? Vadītāja neredz, departaments neredz. To ieraudzīsim kaut kad, kaut kādā mistiskā laikā, kad vadītāja iekustināšot bērnu uzņemšans rindu (lieki teikt, ka šogad gan brāļa dārziņā tiks uzņemti pāris bērni, kuri ir sasnieguši vecumu, kad vienkārši nedrīkst vairs netikt uzņemti), tātad, rinda ir iekustināta.

Domāju, ka ne man vienai gaidīšanas rinda uz vietu bērnudārzu šķiet pilnīga mistika, kurai nav nekāda izskaidrojuma. Ne ir saprotams, kā šī rinda veidojas, vai vienā rindā stāv gan tie, kas gaida uz vietu no 1,5 gada, gan no 3 gadiem? Vai rindas tomēr ir atdalītas? Kā zināt, kad “iesaukumi” bērnudārzos ir beigušies? Sekojot līdzi eriga.lv, kā Fejiņa kustās (drīzāk  - nekustās) uz priekšu trīs bērnudārzu rindās, ejot pakaļ kādu dienu uz dārziņu brālītim, atkal satiku vadītāju, kurai apvaicājos par vietām dārziņā. Un es tiku “nomierināta” ar vārdiem, ka, iespējams, arī nākamgad Fejiņa brāļa dārziņā netiks (tiesa, šis būs pēdējais mācību gads brālim bērnudārzā, tāpēc jau nākamā gada vasarā meitai jebkāda prioritāte rindā pazudīs), jo vietu gluži vienkārši nav... būšot tikai 20 vietiņas, jo mūsu brālim ir izlaidums, bet mūsu Fejiņa vēl nebūšot sasniegusi to vecumu, lai tiktu uzņemta šajā trīsgadnieku grupā, tāpēc... jau atkal vieta mums paies gar degunu.

Uz šīs pozitīvās nots vakar zvanīju piemājas privātajam bērnudārzam, vai apvaicātos par to, vai Fejiņa sākot ar septembri var cerēt uz vietu tajā. Lika pagaidīt... no sava gada vecuma bērniem viņa rindā esot 30.+, bet... pagaidām pilnīgi neviens no bērnudārza bērniem vēl neesot saņēmis uzaicinājumu septembrī sākt gaitas pašvaldības dārziņā.

Jauki, uz šīs nots arī beigšu un turpināšu prātā apsvērt citus risinājumus, ko iesākt rudenī, kad ir pēdējais laiks atgriezties darbā.