Ķermeņa masāža
22.04 12:00-13:00
Brīvo vietu skaits: 1
Konkurss par bērnības draugiem. Laimē Grāmatu sēriju "Aguss un mošķi" grāmatas - "Uzrodas Flata kungs!" un "Glābsim Nautilu!"
Vai vēl atceries savus bērnības draugus - iedomu, īstos vai spēļu draugus? Pastāsti par viņiem un iegūsti bērnu grāmatas, ko bērni iesaka bērniem - "Aguss un mošķi: Uzrodas Flata kungs!" un "Aguss un mošķi: Glābsim Nautilu!"
Pievieno komentāros savu stāstu līdz 12.janvārim un 13. janvārī izvēlēsimies laimētāju,kas savā īpašumā iegūs abas šīs grāmatiņas!
Paradoksāli, bet, neskatoties uz to, ka man ir 3 māsas, pie tam vecumu starpība nav liela, tomēr bērnības draudzenes man bija princeses - gan pati, satinusies segā un uzlēkusi no gultas atzveltnēm veidotā zirgā, gan bārbijas, kas tērpās svētku drēbēs un gāja uz balli no klučiem uzceltā pilī .. No ne tik ļoti iedomātiem bērnības draugiem un notikumiem, palicis prātā tuvējā dīķa zivtiņas glābšanas operācija un, tā kā mani nākotnes plāni cieši saistījās ar medicīnu, tad biju viena no drosmīgajām, kas spēja zivtiņai palīdzēt un ķirurģiski iejaukties 😀
Man ir bijusi fantastiska bērnība, arī draugi. Dzīvojoties ar mammu pilsētā, draudzējos ar Lieni, labāko rotaļu biedreni, ko vien var vēlēties! Mēs bieži dzīvojāmies pie viņas vecvecākiem un sacentāmies, kura lellei izvēlēsies un uzmeistaros glītāko tērpu😀 Viņa man iemācīja lasīt krievu valodā, bet es puisim, ar kuru viņa vēlāk tikās, palīdzēju rakstīt Lienei veltītus dzejoļus! Puikas no tā visa neko nesaprot, bet mana draudzene bija pelnījusi īstu princi! Ļoti ceru, ka Liene šo neizlasīs un mani nerās!
Ja dzīvojos laukos pie vecmammas, tad tur mani rotaļbiedri bija 2 puikas,Raimonds un Andrejs, ar kuriem varēja gan dīķī kurkuļus ķert, gan vecmammai malku sakraut šķūnītī. Un vasarās, ak, vasarās mēs rakām pagalmā ūdenim bedrītes, ko savienojām ar kanāliem, lai var kuģīšus laist. Sētniece regulāri visu darbu iznīcināja, berot virsū granti, bet trīs astoņgadīgi bērni spēj paveikt brīnumu un izrakt visu divreiz dziļāku un lielāku😀
Sveiki! Mana bērnības draudzene bija mana māsa!
Mans bērnības Draugs bija Runcis vārdā Muris. Tāds parasts Latvijas strīpainais peļu junkukrs. Dzīvoju laukos, bet šis bija viens no retajiem kaķiem, kuriem bija ļauts uzturēties arī istabā. Esot bijis ar ne pārāk draudzīgu raksturu un kuram katram pat neļāvies mīļoties, bet man viņš bija Draugs kā priekos, tā bēdās, un reizēm pildīja diendusas mantiņas un spilvena funcijas. Tā mēs kopā augām, kopā rotaļājāmies, līdz kādu dienu Runcis Muris saulainā marta dienā padevās sirdsbalsij un pavasarim. Devās meklēt sev jaunu mīlu.
Diemžēl sniegs bija daudz un Runčuka prāts laikam bija aizņemts ar pavasara mīlas dziesmām, un viņš nepamanīja kādu auto, kas pa šauro, izšķurēto ceļu bija traukusies. Runčuks bija pakļuvis zem auto riteņiem. Atradām viņu jau mirušu.
Vecmāmiņa mani iesēdināja ragavās un devāmies pakaļ Runčukam. Atpakaļceļā manas nerimstošās asaras bija padarījušas nabaga lopiņa kažoku gluži slapju.
Kā jau īpašam draugam, pienācās īpašas atvadas. Tēvs sanagloja speciāku kasti, vecmāmiņa sarūpēja pūkainu tapsējumu un sedziņu ko pārklāt pāri. Tā mēs viņu ierakām milzīgā sniega kaudzē, pa virsu kupenā saliekot vecmāmiņas amariļļa sarkanos ziedus.
Kā šodien atceros, ka laukā vakdīja sals. Vecmāmiņa servēja tēju savā smalkajā servīzē. Dzērām tēju, pieminējām Runčuku un ēdām gardās vecmāmiņas ceptās plātsmaizes par godu aizgājējam.
Protams, pavasarī notika runčuka pārabedīšana dārzā zem vecas ābeles. Lai arī atvadīties no Runčuka man vajadzēja 6 gadu vecumā, Runčuku man nedrīkstēja pieminēt līdz pat studiju laikiem, jo vienmēr tas beidzās ar asaru plūdiem.
Runčuk Muri - tu tiešām biji īsts draugs!
Mani vislabākie draugi vienmēr ir bijuši papīri un zīmuļi. Ar tiem esmu gan mājās, gan skolā, gan autobusā zīmējusi brīžos, kad garlaicīgi, vientuļi vai vienkārši ir milzu iedvesma. Esmu daudz draudzējusies arī ar grāmatām un mantiņām - dzīvniekiem. Iedomu draugus gan vairs neatceros.
Man kā vienīgajam bērnam ģimenē arī draugi bija grāmatas un lelles. Biju iedomājusies, ka tualetē kāds dzīvo un pēc ūdens noraušanas vienmēr skrēju ārā😀
Dzīvojot laukos bērnībā draugi bija tik vasarās vai skolēnu brīvlaikā, jo tuvākajās mājās dzīvoja pensionāri un pie viņiem ciemojās mazbērni, tad arī tikāmies ar kaimiņu bērniem. Protams bija draudzenes no skolas, bet draugi uz mūžu bija, ir un paliek jaunākais brālis un māsa😀 Vēl jau bērnībā bija draugs suns Čips, govs Maša un kaķene Gurķene (jo garšoja kaķenei gurķi😃)
Mani bērnības draugi...
Es sevi ik pa brīdim pieķeru, ka man pietrūkst bērnības māju, skolas un draugu. Dzīvoju lauku ciematiņā, kur tuvākie kaimiņi bija vairāku kilometru attālumā. Ar draudzenēm varējām tikties tikai pēc vecāku atļaujas un uz noteiktu laiku. Vienmēr apskaudu savu draudzeni, jo viņai bija ar ko rotaļāties, viņai bija jaunākā māsa un brālītis. Kad satikāmies varējām izdomāt vis neiedomājamākas nodarbes un laiks skrēja vēja spārniem un kad bija jādodas uz mājām, vienmēr uz mammu dusmojos par īso laika sprīdi, ko ļāva būt pie draugiem.
Tad nu brīžos, kad mamma nekur nelaida, meklēju nodarbes pati un spēlējos viena, nezinu, varbūt arī bija kāds iedomu draugs, bet es neatminos. Atceros savu mīļāko rotaļlietu – lielu lāci, kas nācis mantojumā no Omītes, tas drošivien arī pildīja drauga lomu, jo vienmēr kur es devos, tur arī devās lācis. Tas devās ar mani pastaigās gar Daugavas krastu, vizinājās mazās māsas ratos, kā bēbītis. Te drošivien rodas jautājums – kāpēc nespēlējos ar savu māsu, kāpēc viņa nebija mans labākais draugs? Laikam jau tāpēc, ka mums bija deviņu gadu starpība un brīžos, kad bija jāpieskata mazā māsa, man bija ‘’bail’’ no viņas un kad viņa paaugās, man vairs neinteresēja rotaļas, kuras interesēja viņai.