Kā sagatavoties bērnudārza gaitām?

Pirms gaidāmajām pārmaiņām jūs paši varat diezgan daudz ko izdarīt, lai iejušanās procesam sagatavotos gan jūs, gan bērniņš. Ieteikumos dalās psiholoģe Diāna Zande.

Jādomā par prognozēm, kā bērns varētu iejusties

Sākot domāt par bērniņa bērnudārza gaitu uzsākšanu, jāapdomā par to, kāds ir bērna līdzšinējais dzīves ritms. Kāds bērniņš ir visu laiku bijis kopā ar māmiņu, kādam citam ikdienas dzīvē ir bijusi auklīte.

"Vai bērns ir sociāls? Vai viņš ir piedzīvojis daudz un dažādus notikumus ārpus mājas? Vai apmeklē bēbīšu skoliņu? Vai bērnam ir brāļi, māsas, tuvumā esoši brālēni, māsīcas? Vai viņam ir pieredze dažādās situācijās būt orientētam uz ārpasauli? Šie visi ir jautājumi, uz kuriem vecākiem jārod atbildes,"uzskata psiholoģe.

Ja bērnam ir bijusi sociāla pieredze, bērns labprāt vēlas draudzēties arī ar citiem un tas jau ir pluss.

Ja šādas pieredzes nav, apmēram mēnesi pirms dārziņa būtu pēdējais laiks, kad sākt domāt par to, kur pieredzi gūt, kur vest bērniņu, lai viņam rastos iespaidi par draudzību un par citiem bērniem. Jāpadomā par to, kā sociālo pieredzi optimālā veidā bērnam var piedāvāt, ņemot vērā viņa intereses. Piemēram, ja bērniņš ir mierīgs, vest viņu uz vietām, kur iespējams ar citiem bērniem mierīgā vidē parotaļāties utml. 

Psiholoģe Diāna Zande iesaka: "Piedzīvojumus bērns var atrast ne tikai, atrodoties kopā ar citiem bērniem, bet arī kopā ar citiem cilvēkiem – Jūrmalā vai kaut kur izbraucot ar vilcienu. Arī tā būs sociāla vide, kas atšķirsies no ikdienas."

Ārpus ierastās mājas vides

Bēbīšu skolas, mūzikas skoliņa- šī ir iespēja satikties ar citiem bērniem un veidot sociālo pieredzi. Kas bērnam tur patika? Kas viņam radīja grūtības? Vai bērnam sākumā patika pasēdēt malā un tad iesaistīties? Vai arī bērnam tieši otrādi – patīk uzreiz iesaistīties?

"Faktiski, ja mēs zinām, kā bērns reaģē, mums ir vieglāk prognozēt, kā viņš varētu iejusties dārziņā,"uzskata psiholoģe.

Trokšņu patika un nepatika ir vēl kāds aspekts, kas jāņem vērā. Kā bērniņš reaģē uz troksni? Parasti no trokšņiem mazāk baidās bērni, kuri ģimenē nav vienīgie bērnie vai arī viņu ģimenē ir arī mājdzīvnieki.

Vajag apdomāt dažādas lietas, lai saprastu to, kas ir bērna vājās vietas, un kas  - spēcīgās.

Piemēram, ja bērns sēž svešā vidē mammai klēpī – tas ir dabiski. Ja bērns sēž 5-10 minūtes un lēnām raušas laukā no klēpja  (un pēc  pusstundas – stundas ir gatavs paiet nostāk no mammas) – tas ir lieliski, bet, ja bērns nosēž mammai klēpī 3 stundas, tā tomēr nebūs pieskaitāma pie „spēcīgajām, labajām” bērna lietām.

Nākamais, par ko jāpadomā – vai bērns ir palicis viens pats dažādās vietās? Te var būt jebkas – māsas, tantes, onkuļi, pieskatīšanas istabas, auklītes utt. Cik ilga ir šī pieredze un kā bērns tad izturas?

Adaptācijas laikā liela nozīme ir arī temperamentam, kas ir iedzimtu lietu kopums – nervu sistēmas reaktivitāte. "Jāņem vērā – jo jaunāks bērniņš, jo viņš mazāk kontrolē savas reakcijas un emocijas, reaģējot uz kādu darbību, piemēram, skumjām, izsalkumu, prieku. Pieaudzis cilvēks tomēr kontrolē savu reakciju, izvēlas sev tīkamāko vai arī vēlamo darbību.  Bērns to nespēj," skaidro Diāna Zande.

Tie, kuri sekmīgi iejūtas dažādās jaunās situācijās, parasti ir drosmīgi bērniņi, kuri vairāk pēta, vairāk iet kaut ko aplūkot, ir aktīvi, vairāk izmēģina. Bieži vien tādi bērni ir tieši ģimenēs, kurās vecāki ir tādi, jo temperaments ir ne tikai iedzimta lieta, bet arī lietas, ko bērns iemācās no saviem vecākiem, tāpēc temperaments tomēr ir ietekmējama lieta.

Bērnus, kas grūtāk iejūtas, pielāgojas izmaiņām, nereti sauc par kautrīgiem bērniņiem. Tādiem bērniņiem vienkārši vajag vairāk laika, lai viņš iejustos. Tad vēl ir bērni, kas ir vairāk tendēti uz pozitīvām emocijām un ir bērni, kas vairāk tendēti uz negatīvām emocijām.  Tāpat ir bērni, kas vairāk izrāda savas emocijas, un ir bērni, kas neizrāda savas emocijas tik ļoti.

Bērnā, kas izrāda emocijas, neuzkrājas iekšējā spriedze, tāpēc šīs emocijas nevajadzētu apslāpēt.

Audzinātājai „ērtāks” bērnudārzā var būt bērns, kas emocijas īpaši neizrāda, ir mierīgs, un iekšēji tomēr pārdzīvo. Savukārt, „neērts” būs bērns, kas izrāda savas emocijas. Bet bērns vienkārši savu nepatiku, spriedzi izlaiž uz āru, tātad – tas ir pat labāk.

Ir bērniņi, kas ir sēdētāji, un ir bērni, kas ir ļoti kustīgi. Tādiem vērotājiem, kas visu ierauga no skatpunkta, kurā pašreiz atrodas, dārziņā būs iejusties mazliet grūtāk, kā bērniem, kas  visu grib ieraudzīt skrienot, lecot, kustoties, izmēģinot daudz ko jaunu.

Neviens bērns nav tikai aktīvs vai tikai neaktīvs, kādam vienkārši būs lielāka tendence palaist emocijas uz āru, kādam ne.

Protams, ja bērniņš būs ļoti izteikti kautrīgs, būs grūti, ar to ir jārēķinās, bet jāatceras, ka arī viņam var palīdzēt.

Kā bērns reaģē uz stresu?

Ja bērnam pirms bērnudārza gaitu uzsākšanas nav bijušas lielas stresa situācijas, arī nākotnē tas tā nebūs. Tomēr daudzi bērniņi reaģē uz stresu ķermeniski. Bērns iespējams neprot pateikt, kā jūtas, bet „laiž ārā” visu caur ķermeni – vienalga, vai tā būtu augsta temperatūra vai vemšana. Ja bērnam ir tendence uz stresu reaģēt ar slimībām, viņš arī dārziņā vairāk slimos. Ejot uz dārziņu stresa līmenis ir paaugstināts, imūnsistēma – novājināta un nav brīnusm, ka līp klāt klāt visi vīrusi.

Ja bērniņš ir slimotājs, ir jādomā par to, kā spēcināt viņa imūnsistēmu- C vitamīns, dabiskie vitamīni un arīdzan dārziņš.

Iesnu gadījumā nav pamata uztraukumam, ja tās ir normālas krāsas un konsistences (te nav runa par iekaisuma radītām, zaļas krāsas iesnām!), jo bērns var uztvert – „Ahā, man ir iesnas, mani atstāj mājās..”

Iepazīšanās ar apstākļiem

Iepazīstoties ar bērnudārzu, jāpatur prātā tie paši noteikumi, kas ikdienā - ja māmiņa un partneris būs mierīgs, arī bērniņš tāds būs.

Situācijās, kuras bērnam ir nozīmīgas, kāda cita atbalsts, šajā gadījumā- māmiņas vai tēta- arī pašiem palīdz kļūt mierīgākiem. Tieši šī iemesla dēļ bieži vien mammas nevar sniegt palīdzību, jo viņas uztraucas. Sirdsmieru var rast, atnākot uz dārziņu, iepazīstoties ar tur esošajiem apstākļiem ar režīmu, kādā bērniņam tur būs jādzīvojas.

Bērna dzīve dārziņa ritmam ir jāpakārto laikus

Iemest bērniņu jaunā dzīvesritmā, jaunā vidē nedrīkst, tāpēc vismaz mēnesi pirms dārziņa gaitu uzsākšanas jāpakārto bērniņa ikdienas režīms bērnudārza ritmam. "Ja bērns ēd, iet gulēt tai pat laikā, kad to dara dārziņā, viņa organisms savlaicīgi pielāgojas dārziņa ritmam," uzskata psiholoģe. "Runājot ar bērnu, nekādā gadījumā nevajadzētu melot, ka dārziņā viss būs labi, jo, ja bērns pēkšņi konstatēs, ka nav lieliski, tad bērns uzskatīs, ka mamma un tētis ir melojuši. Stāstiet labāk to tā, ka rudenī mamma ies uz darbiņu, tētis ies uz darbiņu, un arī bērniņi iet uz darbiņu. Darbiņā bērni sanāk kopā, viņi tur spēlējas, tur ir nodarbības, viņi tur ēd arī, tur ir arī audzinātāja."

Faktiski maziem bērniem līdz 3 gadiem audzinātāja ir trumpis, jo viņiem ir vajadzīgs mīļš pieaugušais, tāpēc pastāstiet par audzinātāju!  Savukārt bērniem pēc 3 gadiem trumpis būs citi bērni, ar ko kopā rotaļāties.

Ja mēs iepriekš iepazīstamies ar vidi, ir vieta iztēlei, mēs zinām aptuveni, kā un kas būs. Tāpat ir arī ar bērniem, tāpēc laikus runājiet ar bērniņu, kas un kā būs un dodieties ekskursijā uz bērnudārzu, lai redzētu citus bērnus un iepazītos ar audzinātāju brīvos apstākļos!

Vēl viena priekšrocība sagatavošanai bērnudārzam ir tā, ka laikā, kad stāstāt bērnam visu par bērnudārzu, arī paši pieaugušie pie šīs domas pierod, tāpēc jāatceras, ka par pārmaiņām jārunā laicīgi!

Māmiņu Klubs