VIDEO: Jāņos pucējamies tautas tērpos

Latviešu tautas tērpi ir veidojušies daudzu gadu simteņu laikā. To, kādi izskatījās tautas tērpi bija atkarīgs no tā, ar ko nodarbojās cilvēki, protams, arī tas, ka mūsu senči dzīvja Baltijas jūras krastā darīja savu, jo no svešām zemēm ieceļoja arī mode.

Konsultē Ziedīte Muze, tautas tērpu centra "Senā klēts" māksliniece– meistare.

Senāk tautas tērps bija apģērbs, kādu cilvēki valkāja godos 18.-19.gs. zemnieki. Amatnieki šādās drēbēs tērpās, lai dotos uz baznīcu, vēl mazliet greznākās uz kāzām vai kristībām.

Ja runājam par tautas tērpu kā galveno apģērbu, tad jāsaka, ka tautas tērps tajā laikā bija arī kā valkātāja vizītkarte- ja ieraudzījām košus, krāšņus brunčus, tad varēja redzēt, laikam nāk Kurzemnieki no Nīcas puses, ja strīpaini, tad Vidzemnieki.

Savukārt bērniņa pirmais apģērba gabals bijis linu krekliņš, kurā tad mazais arī audzis.

Krekliņš bērniem bija vienkāršs, lai tas būtu ērti valkājams un mazgājams. “Bērnu tērpi no pieaugušo tērpiem īsti neatšķias, arī mazi bērni valkāja kreklus un brunčus, vienīgi maziem bērniem šie krekli nebija tik grezni izšūti, jo bērni aug diezgan ātri,” atklāj māksliniece Ziedīte Muze.

Senos laikos tautas tērpu darināšanu meitas mācījās no savām mammām, reizēm pievienojot kādu jaunu izdomu no savas puses. Tas, cik rūpīgi darināts bija tautas tērps, atklāja meitas varēšanu rokdarbos.

Līgo vakarā ziedu un zāļu vainagus droši drīkst likt galvā gan mūsu mazās meitiņas, gan mēs pašas, arī, ja esam precētas sievas. Par to pat ir stāstīts latviešu tautas dziesmā: Jāņu nakti nezināju, kura sieva, kura meita: Vai bij sieva, vai bij meita, zaļš ozola vaiandziņš.

Arī mazas meitenes kādreiz valkāja garus brunčus, lai būtu silti, turklāt meitenēm augot, tie tik bieži nebija jādaraina jauni.

“Parasti brunči ir tā līdz potītēm un tikai Kurzemē -  Nīca, Bārta, Rucava, kuriem brunči ir īsāki, lai varētu skaisti parādīt tādas skaistas zeķes,” atklāj Ziedīte Muze.

Izvēlamies īsto tautas tērpu

Izvēloties sev tautas tērpu, svarīgi atcerēties, ka tautas tērps ir novadu tērps, tāpēc visām tā sastāvdaļām jābūt piederīgām pie viena novada. Ja mēs redzam svītrainus brunčus, tad visticamāk šis ir Vidzemes tautas tērps, lai gan arī citiem novadiem var būt svītraini brunči, tāpēc ir jājautā zinātājiem, jo tautas tērpu nav nemaz tik vienkārši atpazīt.

Lai mēs varētu teikt, ka mums ir pilns tautas tērps, ir vajadzīgas daudzas atsevišķas detaļas – garš linu krekls, brunči, ņieburs vai villaine, ja tādu paredz novads, josta, jaunām meitām vainags, precētām sievām sievu cepure, protams, arī zeķes un kurpes.

Tērpjoties tautas tērpā noteikti nedrīkstam aizmirst par rotām, jo senajiem atviešiem patika rotāties.

Mazās saktiņas ir rotiņas pie tautas tērpa krekla, savukārt lielās saktas ir paredzētas villainēm. Līdzīgi ir ar jostu, to mēs mūsdienās pie tērpa liekam kā greznuma lietu, lai gan kādreiz tā kalpoja brunču saturēšanai un vīriem smagu darbu veikšanā kā muguras balsts. Protams, neizpaliek stāsti arī par Lielvārdes jostu un tajā ieausto noslēpumu, kuru līdz šim nevienam nav izdevies atminēt.

Līgo vakarā mēs droši drīkstam tērpties tautas tērpā, jo šis ir īpašs notikums, kad sajust vienotību ar saviem senčiem, sajust to, ka esam latvieši – dziedāt tautas dziesmas, lēkt pāri ugunskuram, sagaidīt rītu līdz ar pirmajiem saules stariem.

Māmiņu Klubs