Iesim, mīļie, ķekatās!

Varbūt, kāda no bērnības vēl atceras, kā kopā ar klasi ir iets Mārtiņos masku gājienos. Viss turpinājies sendienās no Mārtiņiem, līdz pat Ziemassvētkiem!

Masku nosaukumi un ķekatās iešanas parašas atšķiras atkarībā no vietas un laika. Izplatītākie ir ķekatas (pārsvarā Kurzemē), budēļi (Zemgalē), kaladnieki (Latgalē), čigāni (Kurzemē, Vidzemē), kā arī nosaukumi pēc dienām: Mārtiņos - mārtiņbērni, Katrīnās - katrīnbērni u.tml. Mazāk zināmi nosaukumi ir buki, miežvilki, bubuļi u.c. Dažviet viepļu gājējiem bija dažādi nosaukumi dažādos svētkos, piem. Dobelē Ziemassvētkos - danča bērni, bet Meteņos - budēļi.

Budēļos jen ķekatās iešana - Ziemassvētkos. Tas kalpoja svētības un auglības veicināšanai, ļaunuma aizdzīšanai ko ar savu rūkšanu veic tūļīgais lācis. Ar dejām budēļi centās mudināt būt priecīgiem arī garajos ziemas vakaros. Simboliska nozīme bija rotaļai „vilks un kaza”, kur kaza ir Saules simbols, bet vilks, būdams Dieva suns, cenšas ātrāk likt kaziņai (saulītei) iziet no tumsas un kāpt debesu kalnā.

Gājieni staigāja no mājas uz māju, trokšņodami, dziedādami sev raksturīgas dziesmas (ar piedziedājumiem kaladō, tōtari, duidō, olilō, kūčō u.c.). Ja kāds mācēja kādu muzīku spēlēt, tad uzrāva uz tās, ja nē, tad iztika ar sadzīves priekšmetiem - pannām, katliem, veļasdēļiem, govju zvaniem u.c. Galvenais - jābūt lielam troksnim.

Starp ķekatu, budēļu, kaļadu u.c. gājieniem ir arī atšķirības - gan maskās (čigāniem, piemēram, jābūt čigānu saimei ar kādiem papildus zvēriem un mošķiem, ko izrādīt), gan dziesmās.  Nonākušas kādā sētā, ķekatas ar dziesmu prasījās istabā. Ja nelaida, tad drīkstēja kādu skādi padarīt. Bet galvenais - šādam namam netika ķekatu nestā svētība, veselība, auglība.

Tāpēc visi prātīgi ļaudis aicināja budēļus istabā. Atnācējiem vienmēr bija barvedis - budēļu tēvainis, ķekatu tēvs, čigāns. Tas tad ņēmās pārbaudīt istabas tīrību, saimes locekļu zināšanas un čaklumu.

• Domu apmaiņa norisa gan runājoties, gan apdziedoties.
• Saimes locekļus iepēra žagariem - tas devis svētību, veselību, auglību.
• Budēļu māte un čigānietes mēdza zīlēt, pareģot nākotni.
• Reizēm ķekatas arī kādu nieku "nozaga" - noslēpa, lai saiminieki dabūn pameklēt.
• Saimniekiem savukārt bija ķekatiņas jāpabaro, jāpadzirda, i vēl kulē kas jāieliek. Bet ne jau uzreizi, protams. Vispirms jāparauga, ko čigāni māk, jāapprasās kādus ceļus staigājuši, jāmēģina saprast, kas zem kura viepļa noslēpies.

Budēļiem, no savas puses, par visu varīti jācenšas palikt nepazītiem. Lai nepazītu pēc balss, mutē lika kādu priekšmetu, reizēm no rāceņa izgrieza liekos zobus.

Nobeigumā nosauksim pazīstamākos ķekatu tēlus:
1. Ļaudis - puisis par meitu, meita par puisi, čigāns, žīds, ubags, zaldāts u.c.
2. Dzīvnieki - lācis, kaza, zirgs, dzērve, buks, stārķis, govs u.c.
3. Priekšmeti - siena kaudze, labības kūlis, siets, slota, grozs u.c.
4. Pārdabiskas radības - Nāve, Velns, Dievs, Laima, dzīvais mironis, spoki, garā sieva, mazais vīriņš, ragana u.c.
5. Jauktie - spēlmanis uz siena kaudzes (1.+3.), jātnieks uz zirga (1.+2.) u.c.

Budēļu maskas simbolizē senču veļus un cilvēkam labvēlīgos dabas garus, kuru ierašanās var gan būt nedaudz biedējoša, taču līdzi nes svētību, auglību un veselību. Par to jo īpaši gādā budēļu tēvainis, kas ar izplaucētu zaru vai pātagu ieper visus mājiniekus. Lielā dienā šim pašam nolūkam kalpo pūpolu saišķis. Pērējs gan ir budēļu vadonis, bet ar viņa roku klātesošajiem pieskarās pati Mīļā Māra:

Budēlim, tēvainim smalka pīta pātadziņa;
Vairāk zelta, ne sudraba, mīļas Māras norakstīta.

Cits budēļu trokšņainās rīkošanās aspekts ir ļaunuma aizbaidīšana. Ziemassvētkos, kā jau laika un pasaules pārradīšanas brīdī zūd robežas, kas ikdienā atdala Šosauli no Viņsaules. Pa Viņsaules vārtiem pasaulē ienāk ne tikai svētību dāvājošie veļi, bet arī iznīcību nesoši spēki, kuri nereti ieguvuši vilkaču un raganu vārdu. Par to, kā šie spēki tika personificēti vēl 16. gadsimtā, varam spriest pēc katoļu baznīckunga, ģeogrāfa Olava Magnusa vēstījuma par Livonijas vilkačiem. Viņš raksta, ka Ziemassvētku naktī noteiktā vietā sapulcējoties liels pulks vilku, kas esot no dažādām vietām pārvērtušies cilvēki. Šie vilkači ar lielām dusmām pret cilvēkiem, kā arī zvēriem, kam nav plēsīga daba, sagādājot apkārtējiem iedzīvotājiem lielāku postu nekā īstie vilki. Grūti gan spriest vai tie bijuši vairāk pašu livoņu zemnieku vai vietējo vāciešu uzskati. Katrā ziņā vilki viduslaikos nereti sagādāja lielas briesmas un gadījās, ka sapulcējušies baros tie ziemas spelgonī uzbruka vientuļiem ceļiniekiem un jātniekiem. Vasarās savukārt, ja nepaveicās, vilki varēja krietni paputināt ganāmpulkus, tāpēc Ziemassvētkos vajadzēja veikt īpašas darbības, kas mazinātu pelēču postošo spēku visa gada garumā.

Lai arī jums gaiša ik diena!

Māmiņu Klubs