Cik daudz var novelt uz māsiņas rēķina?

Mūsu četrgadnieks aug. Un aug buciņš, aug radziņi. Ar katru dienu parādās aizvien jaunas rakstura iezīmes un jāatzīst, ka vienmēr varbūt ne tās gaidītākās un patīkamākās. Audzinātāja to noveļ uz māsiņas ienākšanu ģimenē, taču es sliecos domāt, ka ne visi niķi un stiķi liekami vienā maisā. Un ne pie visa vainojama mazā māsa.

Loģiski, ka ienākot ģimenē vēl vienai atvasei, vecākais bērns grib vairāk izcelties, lai konkurences cīņā ar māsu, iegūtu sev pēc iespējas lielāku daļu vecāku uzmanības, taču visam noteikti ir savas robežas. Piemēram, dēla lūgums, lai es viņam uzvelku pidžamu, lai gan iepriekš viņš ģērbās pats, pavisam noteikti ir māsiņas ietekmē. Jo, redzot, ka vairākas reizes dienā ģērbju māsu, arī četrgadnieks saprot, ka tā ir iespējams iegūt mammas uzmanību un viņas mīļumu.

Savukārt pavisam savādāk ir vērtējama situācija, kad lūdzu padot kādu lietu (tieši tā arī daru – lūdzu), man parasti tiek atbildēts: „Tev vajag smuki paprasīt, tad arī iedošu!” Šajos brīžos iekšēji nedaudz sāku vārīties un gribās uzkliegt, ka ne viņam mani mācīt, taču parasti savaldos un atbildu, ka es jau pateicu „lūdzu”. Un vēl kāda situācija – brīvdienās bijām uzņemt pirmās kopīgās ģimenes fotogrāfijas. Pirmo fotogrāfiju laikā viss bija kārtībā, bet ar katru nākamo dēls aizvien vairāk demonstrēja savus radziņus, sakot, ka te viņam apnika, te viņš nestāvēs tā, kā viņam liek utt., utjp. Tā teikt, es gribu darīt tā, kā pats vēlos nevis tā, kā man citi liek. Jā, aizvien biežāk mūsu ikdienā ienāk nepaklausība. Tiesa, ne tāda, ka bērns vārtās veikalā pa grīdu, kliedzot, ka necelsies ātrāk projām, kamēr viņam nenopirks konfektes, bet gan staigāšana pa naža asmeni, pārbaudot, cik tālu var iet un cik daudz vecāki atļaus un pievērs acis brīžos, kad netiks darīts tā, kā mamma un tētis to grib. Piemēram, kas notiks tad, ja es pēc tēta lūguma tomēr nesakārtošu mantas? Kas notiks, ja es pusdienas neapēdīšu un pat nepagaršošu, bet vienkārši pateikšu, ka man tāds ēdiens nepatīk vai negaršo? Kas notiks tad, ja es atteikšos iet līdzi visiem laukā, labi apzinoties, ka viens pats mājās nevaru palikt?

Kāpēc es domāju, ka tā vairāk ir vecuma iezīme, nevis māsiņas vaina? Brālis ne reizes nav centies nodarīt pāri māsai, teicis, lai mēs viņu vedam projām, vai stāstījis, ka māsa viņam riebjas. Tāpat arī zīmējumos, kuros tiek zīmēta mūsu ģimene, esam uzzīmēti mēs visi četri, visi vienā krāsā, atbilstoši augumiem.