Ciemos pie Kaiju karalienes Leļļu teātrī

Teātra dienas ir mūsu īpašās dienas, kad kopā ar Robertu varam pabūt divi vien. Nē, nē, Roberts nav mans vīrs! Roberts ir mans 5,5 gadus vecais dēlēns. Puika ar raksturu, savu viedokli un skatījumu uz lietām.

Ja iepriekš uz teātra izrādēm gājām trijatā, tad tagad šis ir laiks mums divatā, kad varu pilnībā pievērsties dēlam, mazo māsu atstājot vīra uzraudzībā. Tad nu ierodamies uz izrādi agrāk, lai pirms tam iemalkotu obligāto saldējuma kokteili, apēstu Roberta mīļāko smalkmaizīti (austiņu) un parunātu par dzīvi.

Tagad, kad Leļļu teātris sasparojies uz vairākām jaunām izrādēm, ik mēnesi cenšamies apmeklēt vismaz vienu. Aizvadītajās brīvdienās devāmies iepazīt Kaiju karalienes noslēpumu.

Ņemot vērā, ka izrāde ir mazajā zālē (cenšos maksimāli no šīm izrādēm izvairīties, jo tas nozīmē drūzmēšanos, nelielu bardaku un Roberta sastresošanos, vai viņš tiks sēdēt gana labā vietā, lai redzētu, kas notiek uz skatuves),  jau laicīgi ieņēmām vietu rindā pie durvīm, gaidot mirkli, kad varēsim iet zālē.

Ieteicamais vecums izrādes “Kaiju karalienes noslēpums” apmeklēšanai ir no 4 gadu vecuma, un ne bez pamata. Domājams, jaunāki bērni stāstu varētu nesaprast, jo, manuprāt, pat četrgadniekam vajadzīgs neliels vecāku tulkojums, kāpēc Renāte (izrādes galvenā varone) uzvedas tieši tā un ne savādāk. Pēc pirmā cēliena, ar Robertu sēžot nostāk no pārējiem un pārrunājot izrādē redzēto, vienubrīd pat šķita, ka šī būs pirmā reize, kad viņš teiks, ka vēlas doties projām, izrādi nenoskatījies līdz galam. Bet nē. Dēls atzina, ka stāsts viņam paticis, tikai neesot varējis saprast, kāpēc tie cilvēki runā tādā nedaudz savādākā valodā, kuru dažbrīd nevar saprast (jā, jā, stāsta varoņu leksikā iezogas pa kādam krievu, pa kādam angļu vārdam, taču viss stāsts veidots tā, lai būtu saprotams intuitīvi), taču vairāk par visu viņš bija sabēdājies par to, ka izrādes laikā blakus sēdošā meitene viņu nogrūdusi no soliņa, tāpēc nācies sēdēt uz tā tikai ar pusdupsi (šis ir mazās zāles mīnuss, jo otrajā cēlienā Robertam blakus pagadījās puisis, kurš bija makten dumpīgi noskaņots un bakstīja, grūstīja un knieba blakus sēdošajiem).

Bet par pašu stāstu. Izrādes aktieri uzbur tipisku ikdienas ainiņu tipiskā daudzdzīvokļu mājā. Kur kādā no dzīvokļiem dzīvo ģimene ar bērnu, kādā – pensionārs, kuram kaimiņu bērns krīt uz nerviem –, vēl kādā vīrs, kuram patīk dziedāt par kaijām un spēlēt akordeonu, bet vēl kādā – Renāte. Meitene, kurai ļoti nepatīk kaijas. Un nepatīk vispār nekas. Tieši tāpēc viņas ikdiena paiet, rakstot sūdzības pilsētas domei. Tiesa, tās cerēto rezultātu nesasniedz, tāpēc Renāte cenšas ar kaimiņienes paradumu barot kaijas un mūziku mīlošo kaimiņu tikt galā pašas spēkiem. Ak, vaicāsiet, kāpēc te tiek iepītas kaijas? Jā, iespējams, šī ir sadaļa, kura vecākiem būs ar bērniem jāpārrunā, jo, pieļauju domu, ka daudzi mazie nesapratīs, kāpēc Renāte tik ļoti ienīst kaijas. Visa šī stāsta atslēga slēpjas tajā, ka Renāte savulaik iztukšojusi krūku, uz kuras bijis rakstīts, ka tas, kurš to izdzers, ienīdīs visus un visu, ko līdz šim mīlējis. Un Renāte kaijas iepriekš ļoti mīlēja, jo bija to karaliene. Tāpēc tagad, cenšoties glābt savu karalieni, kaijas tik uzstājīgi lidinās un kliedz pie viņas dzīvokļa logiem. Protams, sava vaina tur jāuzņemas arī kaimiņienei, kura regulāri putnus baro.

Stāsta atrisinājumu, ja vien neesat lasījuši izdevniecības “Liels un mazs” izdoto Rūtas Briedes grāmatu “Kaiju karalienes noslēpums”, uzzināsiet, paši apmeklējot izrādi.

Ja par pašu izrādi dodu negribīgas  4 balles, dēļ dažbrīd uzburtā haosa un nesaprotamajiem žargonvārdiem, kas, manuprāt, daudzviet bērnu auditorijai ir lieki, jo ar tiem jau tāpat ir piesārņota mūsu ikdiena, tad 5 punktus ar plusu dodu par skatuves noformējumu un radītajām lellēm.