Bērnudārznieka gaitas trīs gadu garumā.

Ir pienācis pirmais septembris un mans trīgadnieks soļo uz dārziņu.

Ar puķu pušķi rokā svētku drēbēs. Viss ir tika skaisti , ka ne vārdiem aprakstāms.

Nākošā rītā uz dārziņu vedu es pati un mēs šķiramies kā draugi. Šī arī bija pēdējā mūsu mierīgā diena. Ar nākošo rītu sākās elle pusgada garumā. Pie vienas audzinātājas mēs pieradām, bet pie otras nu nekādi. Tā kā pazīstu audzinātāju zinu, ka vaina te nav nekāda. Negrib un viss, izjautāju no visām pusēm un visos veidos , nekas nav tāds ,lai būtu problēma. 

Es braucu uz darbu un mašīnā raudāju. Vīrs pēc dārziņa apmeklējuma, mašīnā ar trīcošām rokām pīpēja, jo Katrīne ķērās viņam kājās un histēriski raudāja. TIKAI MANI NEATSTĀJ TE.

PIRMĀ SLIMOŠANA

Emocionālās vētras protams nepagāja bez sekām, pēc nepilna mēneša mēs saslimām, bet vēl pēc pusmēneša visa grupa pusdienas laikā palika tukša, jo sākās smags vēdera vīruss.

Pirmais pusgads bija pārbaudījums gan mums kā vecākiem, gan pašai Katrīnei. Jauno gadu sagaidījām ar kopēju pasākumu visam bērnudārzam. Katrīne bija kā pielipusi, raudāja, negāja pie salavecīša. Rotaļu laikā sēdēja man klēpī, pēc paciņas gājām kopā, es turēju viņu uz rokām. 

MANI NOVĒROJUMI

Bērns ļoti vēro vecākus, ja redz, ka tie nervozē kļūst uzstājīgāks, vairāk raud.

Nedrīkst nevest uz dārziņu, paļaujoties bērna asarām, jo pretējā gadījumā tas paliek par sistēmu.

Ir ļoti daudz jārunā un jāskaidro, kapēc ir jāiet uz dārziņu, kapēc nevar palikt mājā.