Bērnudārznieka epopeja. Kā palīdzēt adaptēties?

Ir bērni, kuri, sākot savas bērnudārza gaitas, spēj ātri pierast pie vides un dienas režīma pārmaiņām, labi komunicēt, kā arī nebīstas no bariņa citu vienaudžu. Ir bērni, kuriem tas neizdodas tik ātri.

Kad ieraudzijām mūsu pašvaldības bērnudārza rindas garo sarakstu un Alberta Mateja (2 gadi un 10 mēneši) vietu tajā, domājām, ka bērnudārzā viņš netiks ātrāk kā 4 gadu vecumā, tomēr rinda neticami ātri virzijās uz priekšu un šī gada maija beigās saņēmu priecīgu ziņu, ka Alberts ar 1. septembri var doties uz dārziņu.

 (Bildē: Alberts 1. septembrī ar "rožu klēpi" audzinātājai un auklītēm)

 Sākumā, cerīgi vērojot Albertu, domāju, ka mums dārziņa gaitas noritēs bez lielām problēmām. Kļudījos. Pierast pie jaunajiem apstākļiem nemaz nav tik viegli. Protams, nevar jau gaidīt ka pirmo trīs dienu laikā mazais spēs tik aši visu pieņemt, tomēr...

Visgrūtākais ir tas, ka mūsu puisēns vēl nerunā. Jā- dažus vārdus var pateikt itin skaidri, un savā valodā arī daudz ko spēj nobubināt, bet izteikt, ko tieši vēlas un kas viņam nepieciešams, viņš vēl nemāk, tādēļ paskaidrot, kas viņam nepatīk un kā palīdzēt viņam palīdzēt viņš nespēj. 

Esam bijuši pie dažādiem ārstiem, uz dzirdes centru, pie psihologa un logopēda, tagad tik jāturpina darbiņš un ceram ka Albertam valodiņa tuvākā laikā sāks raitāk attīstīties. Bet tikmēr... pacietīgi jāgaida un daudz jāstrādā.

Tādēļ jau vasaras sākumā zināju, ka nespiedīšu mazajam dārziņa lietu tā uzreiz, bet pamazām. Sāksim kopā ar mani, pēcāk uz pāris stundiņām, tad jau līdz pusdienām, lai pierod pamazām. Tikai tad, kad gatavs, tad laist uz visu dienu. Kad pirmoreiz satikāmies, tad nu arī ar audzinātāju nolēmām, ka uz dārziņu dosimies tikai uz dažām stundiņām un tad mājās. Lai vieglāk Albertam un arī mums.

Pirmajā dienā bijām ciemos - abi kopā izstaigājām grupiņu. Alberts man daudz ko gribēja parādīt, daudz ko gribēja izpētīt. Šķita, ka viss rit uz pozitīvas nots. Drusciņ arī sakreņķējās, jo sabijās no lielā bērnu bara. (Alberts vēl nekad nav bijs tik lielā bērnu pulkā.) Tomēr pēcāk nomierinājāmies un mierīgi braucām mājās.

Vakar bijām uz pusstundiņu - šoreiz jau Alberts viens pats. Esot nedaudz paraudājis, bet tad sācis rotaļāties. Arī man atgirežoties izskatijās tīri apmierināts. Cerīgi gaidīju rītu un klusi skaitīju lūgšanas, lai mazajam nākošā diena tik pat mierīga.

Šodien uz stundiņu. Esot biusi lela raudāšana un slapjas bikses arīdzan. Tā kā šodien grupā strādāja ne tikai audzinātājas, bet arī psiholoģe un sociālās pedagoģes, tad saņēmu rekomendācijas un "mājas darbu". Sagatavot Albertam kartiņas, lai varētu viņam parādīt un vieglāk paskaidrot, ko darīsim. Pieņemu visu ko saka audzinātājas un speciālisti dārziņā - viss apmierina un arī esmu gatava darīt visu, lai mans dēlēns drīzāk varētu šo dzīves posmu izbaudīt. 

(Bildē: Alberts rotaļājas grupiņas rotaļu stūrītī)

(Bildē: Pie dārziņa, gaida kad varēs
kāpt karietē un kustēt uz māju pusi.)

Tā nu vēroju un domāju, kā labāk palīdzēt, kā paskaidrot, kā parādīt, ka dārziņš nu ir viņa darbiņš, ka no citiem bērniem nav jābaidās un ka mamma neatstās viņu tur pavisam, bet būs pēc laiciņa pakaļ.

Iekšā kūda doma, ka iepsējams tas interesē ne tikai mani, bet arī daudzus citus vecākus, kuru brīnumi šobrīd iet cauri līdzīgām grūtībām.

Tādēļ vēršos pie Jums, mīļās MK mammas.

Varbūt Tavs mazais ir nesen gājis šim posmam cauri? Kā mainijās Tava bērna dienas režīms? Kā viņš reaģēja, kad pirmo reizi bija dārziņā? Kāda bija attieksme pret vienaudžiem? Varbūt tieši šobrīd saskaries ar adaptācijas problēmām, vai vienkārši zini kā varētu palīdzēt mazajam šādās stresa situācijās. 

Padiskutēsim un padalīsiemies ar padomiem, kā labāk palīdzēt bērnam iejusties bērnudārznieka ādā. 

---

Rasa jeb mazais91

un Alberts Matejs